Es gribu ar tevi runāt Dieva valodā,
Bet tu man saki:
Tikai rudens lapas čab,no jumta grabēdams lietus pil,
Ir auksts un kamīnā drīz uguns jāiešķiļ.
              
Es gribu ar tevi runāt par Dievu
Bet tu ar roku atmet: ak, nav vērts, paties':
Man izlikās, ka vējā durvis virinās,
Bet tu man teic - caur vēju runā Dievs.

Es gribu ar tevi runāt par Dievu.
Kā putna bērns, kas pirmoreiz, pleš lidojumam spārnus.
Kā gliemežvāks, kas okeāna noslēpumus glabā,
Un zieds, kas novīst,uzziedējis reizi gadā.

Es vēlos ar tevi runāt par Dievu.
Kā strautā burbuļojot ūdens iemidzina oļus,
Un mākonis, vēl neapmācies, kalnus glāstīt zina.
Kā ābeļzieds, kas rudenī būs saldā auglī vērties.

Tā Dieva valoda, kas tavā dvēselē grib tverties.
Lai atplaukst tā!
Un ļauj ikvienam savā garā smelties!