Mēs abas sēdējām lielajā istabā pie kamīna, malkojām ideālu sarkanvīnu, pussaldo. Viņa man bija piespiedusies cieši, cieši klāt. Es klusēju un lūkojos uguns brīnišķajās liesmās kas rotaļājās cita ar citu, jau atkal manā prātā ieskrēja kāda muļķīga, bet mīlīga domiņa, būtu forši ja liesmiņa varētu būt mans mājdzīvnieciņš. Lūkojoties ugunī pēkšņi atskrēja atmiņā dažādas skaists pagātnes atmiņu ainas. Pirmais skūpsts… neveiklā atzīšanās jūtās… klusie mirkļi, kad bijām tikai mēs abas un vel sveces, ilgi mēdzām vienkārši lūkoties viena otrai acīs un neteikt neko, jo vienkārši bija tik labi arī tāpat vien.
- Forši paslēpojām ne? – piepeši viņa klusi ieķiķinājās.
Palūkojos ārā pa logu, kur ālējās trakas sniegpārslas un pamazām mūs šeit, kalnu slēpošanas namiņā, ieputināja. Jā, vēlējāmies savu kopā būšanas gadadienu nosvinēt kaut kā īpaši, sakrājām naudiņu un atbraucām paslēpot, kamēr tāds foršs sniedziņš, nekas gan nesanāca, jo kā atbraucām līdz Austrijai sākās mežonīgs sniegs, kad bijām tikušas līdz kalnam jau plosījās sniega vētra. Vismaz namiņu mums izdevās noīrēt.
- Jā, forši gan. Nu vismaz nav nekādu lieku savainojumu, tu labi zini, ka slēpes mani ienīst. – Mēs pasmējāmies, sekoja mīļš skūpsts un atkal iestājās tāds patīkams klusums.
Vējš aiz loga izklausījās visai draudīgs, nikni gaudoja, brīžiem bija dzirdams kāds lielāks koka zars, kas ielidoja pa kādu mājiņas sienu.
- Lai cik savādi šis nešķīstu, es šo mikli nemaz nevēlētos mainīt. – Klusi ieminējos.
- Es arī, nē.
- Es mīlu tevi.
- Es tevi vairāk.
- Nē, es tevi.
Sākām vienu no mīlīgajiem strīdiem, jo reāli zinājām, ka abas mīlam viena otru vienlīdz stipri, lai gan apzinos to, ka mani mīl, tomēr ir forši arī ja to atgādina.
Pēc kāda brīža mēs abas jau bijām iemigušas. Pamodāmies no vēsuma, kas radies dēļ kamīna izdzišanas un spožajiem saules stariem, kas spīdēja tieši iekšā logā. Lēnām piegājām pie loga. Skats bija neaprakstāmi skaists. Viss vija balts un šķiet, ka sniegs bija sasnidzis līdz pat palodzei. Nebija pat īsti redzamas citas mājiņas, tikai lielāki pakalni, vietās, kur būtu jābūt mājiņām. Nolēmām saģērbties un iet izārdīties pa sniegu, sen nebija redzēts nekas tik skaits, diemžēl dzīvojot pilsētā dabu gadās redzēt ļoti reti.
Tikšana ārā pa durvīm bija neiespējama, tādēļ nolēmām, ka vajadzētu kāpt ārā pa logu. Es rāpos pirmā. Kāja aizķērās aiz palodzes un es nokritu dzirdēju, kā viņa šokēti ievelk elpu un nosaucot manu vārdu pieskrēja pie loga un lūkojās uz mani ar rūpju pilnu skatienu, bet es tikai smējos, tas bija tik forši, tik mīksts kritiens, vienīgi sniegs varēja būt nedaudz siltāks. Arī viņa sekoja manam  piemēram un vienkārši  izvēlās no loga, atstājot dziļas bedres aiz mums mēs devāmies kaut kur uz meža pusi. Tas patiešām bija jautri. Mēs atkal un atkal gluži kā bērnībā lecām sniegā pikojāmies, lai gan sniegs nebija lipīgs un vienkārši priecājāmies par šo jauko dabas parādību. Rotaļājoties ieklīdām diezgan dziļi mežā.
Piepeši no aizmugures atskanēja smilkstēšana. Nedaudz sabijos, pēdējā laikā pieredze ar suņiem nebija pārāk laba, un tomēr nolēmām paskatīties, kas tur ir, tie neizklausījās pēc draudīgiem saucieniem, drīzāk pēc sāpju pilniem.
Un tur viņa gulēja maza vārga polārlapsu mamma, viņas kāja bija iecirsta lāču lamatās, varēja redzēt, ka dzīvnieciņš ir zaudējis daudz asiņu un nebūs nekāds dzīvotājs, tur pat līdzās viņai bija viens mazs lapsēns, visi pārējie bija nosaluši. Lapsu mamma ievilka pēdējo smago elpas vilcienu, un viss, šis daiļais zvēriņš bija prom, dēļ kāda neuzmanīga mednieka, kas bija Salicis šeit lamatas. Mazais lapsēns bija bailīgs, bet ļoti nosalis un izbadējies, tādēļ nebēga, viņš bija palicis viens, bez brāļiem un māsām, bez mammas.
Nolēmām mazuli paturēt pie sevis, vismaz uz kādu laiku, kamēr atkopsies, un tā pie mums nonāca mazā Reičela.
Kopā ar mazo lapsu bērnu, kas pēc pāris dienām izskatījās krietni vien labāk, mēs devāmies uz mājām. Protams, bija nelielas problēmas lidostā ar to, ka zvēriņam nebija potēšanas pases,  bet tas drīz vien tika nokārtots, atradu dažus paziņas, kas atļāva mums aizbraukt ar Reičelu, tikai tā lai neviens viņu nemana. Sagaidītāji Latvijā atteicās noticēt, ka tā nav kāda jauna skaista suņu suga, bet kāda gan tam starpība.
Tā mēs dzīvojām savu mazo ideālo dzīvīti, līdz viņai atnāca vēstule, no ASV. Vēstule, kas tik ilgi tika gaidīta, beidzot viņa ieguva savu sen kāroto vietu kādā ķirurģijas slimnīcā, vienā no slavenākajām pasaulē. Dzīve diezgan pamatīgi izmainījās. Mēs dzīvojām milzīgā dzīvoklī, nemājīgā u vienmēr tas šķita tik auksts. Tas atradās vienā no pašiem labākajiem Kalifornijas rajoniem, pa logu varēja redzēt pludmali un laimīgus ļautiņus, kas ir tik dziļi ielīduši kāda pakaļā, lai tikai dabūtu naudu un paši to nemaz neapzinās.
Mana mīļotā arī gandrīz nekad nebija mājās, pārradās ļoti vēlu vakarā, tad vairākas stundas strādāja un agri no rīta jau bija projām, brīvdienas, kas tika plānotas kopā tika pastāvīgi atcelts, jo uzradās, kas steidzamāks par mani, kāds darbs, vai kas tāds. Brīžiem patiešām šķita, ka es esmu pamesta, ka mani vairs neredz. Naktis bieži tika pavadītas raudot, cenšoties saprast kur palikusi milzīgā mīlestība, kas starp mums bija. Vai patiešām esmu palikusi neredzama?
Dažreiz tas viss bija par daudz, uztaisīju kādu pamatīgu scēnu un draudēju, ka mēs ar Reičelu aiziesim, atgriezīsimies atpakaļ Latvijā, bet par mani tikai pasmējās un palūdza, lai beidzu uzvesties kā muļķe tika iedota ātra buča un viņa atkal pazuda ārā pa durvīm.
Bija diezgan kluss sestdienas vakars, bet vairs nevaldīja tas patīkamais klusums, kāds bija kādreiz, vienkārši bija klusums kā tad, kad esmu viena pati mājās un Reičela kaut ko grauž vai ārdās. Sēdēju viena istabas tālākajā stūrī, savā šūpuļkrēslā un šķirstīju vecus albūmus, kur mēs vel izskatāmies tik laimīga, tad sāka nākt aizvien jaunāki albūmi, un jaunākās bildes. Pirmā diena šajā mājā, jā tā bija skaista mēs smējāmies un priecājāmies, bet pēcākās bildes vienkārši skumdināja. Visās viņa vienkārši izskatās tik tukša, izskatās, ka viņas acīs ir riebums pret mani. Es aizmetu albūmu un aizgāju uz augšstāvu. Nebija nekādas reakcijas no viņas puses. Tikai sauciens, lai atnesu brilles, kad nākšu lejā. Savādi, bet tas lika tik ļoti sajusties kā grīdas lupatai. Nu reiz mērs ir pilns. Es paņēmu savu koferi un sāku likt tajā savas mantas. Drīz vien svarīgākais bija savākts un paņēmusi Reičelas siksniņu, mēs aizgājām un atstājām viņu vienu, šķiet, ka viņa nemaz nemanīja to kā es ar savu lapsēnu aizeju.
Devos taisnā ceļā uz lidostu, par laimi bija vel šovakar reiss uz mājām – Latviju. Bija arī brīva vieta.
Iebraukusi Latvijā īsti nezināju uz kurieni doties, man taču vairs nebija sava mazā mīlīgā dzīvoklīša, tādēļ kādu laiku ar Reičelu klīdām pa Rīgu meklējot viesnīciņu, kurā drīkstētu ievest zvēriņus.
Nolēmu doties pie mammas, braucot pie viņas piepeši aizdomājos, nez viņa ir pamanījusi, ka manis nav?
Piepeši atskanēja telefona zvans. Zvanīja viņa.
- Jā? – Es atbildēju pilnīgi bez emocijām.
- Ēm… tu vari, lūdzu, nopirkt maizi? Un kādu našķi? – Viņa klusi vaicāja.
- Nē!- es dusmās iesaucos. – Tikai nesaki, ka tu tikai tagad pamanīji, ka manis nav. – es biju šokā es jau vairāk kā 20 stundas neesmu mājās…lai gan iespējams tieši tagad es esmu mājās un iepriekš nebiju?
- Kā, a kur tu esi? Man tev aizbraukt pakaļ?
- Es esmu Latvijā, zini, es domāju, ka tu mani vel aizvien mīli, vienkārši piemirsti to pateikt, bet nu es saprotu, ka nē, ka reāli šobrīd tu mani vienkārši uzskati kā kaut kādu kāju pameslu, bet zini man ir apnicis es tevi pametu… uz visiem laikiem, tu mani virs nekad neredzēsi. – un es nometu
Tie bija pēdējie vārdi ko es viņai vispār pateicu. Kopš tās sarunas vairs nebija neviens zvans, neviena SMS, vai vispār da jebkas, šķiet, ka viņa mani jau ir aizmirsusi, es tagad dzīvoju viena mazā dzīvoklītī Vecrīgā, naudiņu pelnu ar interjera dizainu un, lai cik stulbi tas nebūtu vel aizvien meklēju viņu sev blakus, meklēju to viņu, kas bija pirms mēs pārcēlāmies uz ASV, to viņu, kas mani apskāva un stundām čukstēja mīļus vārdus un vienkārši kopā ar mani klusēja un radīja to patīkamo sajūtu, kad tu zini, ka kāds vienmēr tev būs blakus, lai kas arī notiktu, bet tomēr, šī sajuta bija maldinoša, vienmēr esmu teikusi, ka nav mūžīgas mīlestības, lai gan biju sākusi tai ticēt. Dažreiz ir sāpīgi uzzināt, ka tev tomēr ir patiesība.
Pēdējā laikā visai bieži pienāk vēstules no Ņujorkas galvenā interjera dizaina studijas, viņi vēlas, lai es pievienojos viņu komandai, jau ‘n’to reizi sūtu viņiem atteikumu, es nevēlos atpakaļ uz ASV, tā zeme samaitā, aprij dvēseli, un cilvēks kļūst par aukstu, bezpersonisku karjeristu.
Ir pienākusi kārtējā vēstule, visu apsverot, tomēr nolēmu pamēģināt. Varbūt man iepatiksies arī tur.
Pēc mēneša atkal jau mantas bija sapakotas un es ar Reičelu devos ceļā.
Vispār jau man iepatikās strādāt tajā firmā, bija forši un arī nauda bija vairāk. Varēju ņemt brīvdienas tik bieži, cik tas bija nepieciešams, vadība uzskatīja, ka radošam prātam nedrīkst būt konkrēts strādāšanas grafiks, savādāk projekti kļūst neinteresanti. Dzīvoju es ļoti tuvu darbam, mazā jaukā dzīvoklītī, kurā sākumā bija smukas sienas… tagad tās ir nedaudz apgrauztas, jo Reičelai diemžēl vienai ir garlaicīgi, bet viņa ir viss, kas man ir palicis no skaistās pagātnes. Jau ir apritējuši gandrīz 3 gadi, kopš mēs neesam sazinājušas, tikai reizi pa reizei kādā rīta avīzelē ieraugu viņas bildi un kādu neinteresantu rakstu.
Pa šo laiku vairākas reizes esmu mēģinājusi uzsākt jaunas attiecības, bet tās neturpinās ilgāk par dažiem mēnešiem, vienkārši viesi tie ļautiņi ir tik neinteresanti un tik ātri apnīk.
Jau atkal pēc kārtējo attiecību beigām lēnā solī dodos uz darbu malkojot savu iecienīto kioska kafiju. Ienākot birojā visi ar mani mīļi sveicinās, dažas meitenes izsaka man līdzjūtību un apgalvo, ka gan es atradīšu savu sapņu princi/princesi. Es neko uz tādām stulbībām neatbildu tikai atsmaidu un aizeju uz savu radošo stūrīti, uz mana haosa zem kura ir arī galds stāv jauna sarkana mapīte, kā noprotu, kāds grib lai es pastrādāju. Aplūkoju manis remontējamās telpas plānu un pavirši uzmetu skatienu uz bildēm, uzreiz prātā iešaujas, ka baltās sienas obligāti jāpārtaisa lillā ar zaļiem kvadrātiņiem, grīda un griezti arī jāpārtaisa. Viss man parādās acu priekšā, kā kam ir jāizskatās, sāku izstrādāt projektu, sekretāre pasaka, ka man šodien ir sarunāta tikšanās ar telpas īpašnieku tieši 18. Es piekrītu un turpinu izstrādāt sīkumus. Drīz vien tas ir pabeigts un iesniedzu meiteņu baram to izvērtēt, vai kaut kas nepietrūkst, un tā.
Sešos ierodos norunātajā vietā, mani sagaida kāds diezgan masīvs tips. Atvainojas, ka saimniece nevarēja tikt un palūdz manis izstrādāto dizainu un pasaka, ka ar mani sazināsies un vienosies par termiņiem un izmaksām.
‘’Kā es neciešu bagātniekus un viņu egoismu.’’ – klusi pie sevis nodomāju un plati pasmaidīju un paspiedu tam gorillam roku un piekritu viņa saimnieces noteikumiem. Birojā nolēmu neatgriezties, bet pa taisnāko ceļu doties mājās.
- MEITENĪT! PAGAĪDĪ! – man no muguras, kāds latviski sauca.
Pagriezos un nespēju noticēt savām acīm, tas bija viņš, mans labākais draugs no skolas laikiem. Viņš pieskrēja man klāt
- Es ceru, ka neesi pilnīga svešiniece un ja esi nesūdzēsi mani tiesā pa uzmākšanos, bet es nespēju atturēties!!! – Viņš noteica un mani cieši, cieši apskāva.
- Tagad pastāsti ko tu dari ASV!!!- viņš man bezmaz vai pavēlēja.
- Nu es te tagad dzīvoju un strādāju, zini, bet vispār tas ir diezgan garš un puņķains stāsts, varbūt vēlies atnākt pie manis un, jā, tad es tev visu arī izstāstītu no A līdz Z. – es ierosināju
Viņš piekrita un tā mēs devāmies uz dzīvokli.
Es visu izstāstīju un viņš mani mierināja, tāpat kā kādreiz, kad viss bija aizgājis galīgi šķībi un liekas, ka pienācis pasaules gals. Bet piepeši viss pavērsās pavisam savādāk. Viņš cieši mani apskāvis glāstīja, tāpat kā kādreiz, tad es nedaudz atrāvos no viņa un nodūru zodu lejā. Viņš to pacēla ar 2 pirkstiem un pasmaidīja, tā forši, koķeti un… noskūpstīja mani, nekad nebūtu spējusi iedomāties, ka viņam tas vispār tik labi varētu padoties.
Tad viņš atrāvās un pamatīgi nosarcis un nokaunējies, bet arī ar zināmu triumfu acīs viņš lūkojās uz mani un kodīja lūpas.
- Piedod, manu uzvedību. – viņš klusi atvainojās.
- Nekas. – es neveikli atbildēju.
Atlikušo vakaru mēs pavadījām skatoties vecas filmas un smejoties par nejēdzīgo grimu, scenāriju un dialogiem. No rīta viņš mani pavadīja līdz birojam un tad pats devās savās ikdienas gaitās, teica, ka vakarā varbūt piekāps un tad es viņam taisīšot kartupeļu pankūkas.
Visa šī nedēļa tā arī pagāja, atnāku mājās, viņš man ir uztaisījis vakariņas par laimi lapsu bērns arī vairs neizdemolē tik ļoti visu māju. 2 reizes esmu satikusies ar gorillu un nākam nedēļ sākšu realizēt projektu.
Par nožēlu viņš paguva atzīties, ka mīl mani un es, protams, viņam acīs skatoties pateicu skarbo patiesību, ka spēju viņu uzskatīti tikai par brāli un skūpsts bija tikai apstākļu sakritība, bet labāk tā, ka viņš zina, lai nemokās.
Braucot uz remontējamo telpu iemigu, tādēļ maigi sakot biju ļoti pārsteigta par to kur es atrodos. Nekādi nespēju saprast, vai tad Kalifornijā nav dizaineru? Nu labi, kāda gan starpība, šī vieta vienkārši uzjunda nepatīkamas atmiņas, vairs gan neatceros kurā mājā es dzīvoju ar viņu… klusi nopūtos, vel aizvien viņas nedaudz pietrūkst, lai gan negribas to visu atzīt.
Sekoju savai darba grupai uz dzīvokli. Nelāgā kārtā secinu, ka šis ir tas pats nolādētais dzīvoklis un augstprātīgā gorillas saimniece ir viņa. Grasos jau bļaut, ka mēs ejam prom, ka šis cilvēks nav pelnījis neko no manis. Bet tad griežoties es ieraudzīju viņu sev aiz muguras. Viņa klusi stāvēja un ar savādu skatienu lūkojās manī, it kā vēlētos mani apskaut, it kā baidītos, es saskatīju pat ilgas, vai patiešām varētu būt, ka arī viņai manis pietrūkst tik pat ļoti kā man viņas? Nē, kāda vispār tam nozīme viņa pret mani izturējās kā pret kājslauķi, man vienalga viņas žēlabainais skatiens. Ar augsti paceltu galvu es pagāju viņai garām ar lieliem soļiem. Pilnībā ignorējot viņu, es sāku teikt kas kur atradīsies, bet, kamēr strādnieki demontēja telpu es nolēmu iziet pastaigāties. Man patiešām nepatīk tie putekļi un viss pārējais un tapešu līmes šķīdinātāja smaka. Es dzirdēju viņās soļus sev aiz muguras, kad es apstājos, apstājās arī viņa. Lai gan es patiešām vēlējos viņai mesties ap kaklu un teikt, ka man viņa trūkst, es nedrīkstu, es… es pati nezinu ko, lai dara. Es nemaz pati nenojautu, ka man var pietrūkt kāds ko es ik ļoti ienīstu.
- Piedod.- Viņa ieķērusies manā rokā klusi murmināja.
- Nē!- es asi atcirtu un devos ātri projām. – Tu neesi pelnījusi piedošanu, baudi savus miljonus, tos tu izvēlējies manā vietā, ceru, ka ar viņiem ir tika pat jauki romantiski vakari, ak, es aizmirsu, tev taču tas nemaz nav vajadzīgs, jo tu ar viņiem vari niekoties šķērdēt uz visām pusēm un nemaz nedomāt par to, ka varbūt kādu esi ļoti sāpinājusi ar savu nevērību un ignorēšanu, jo nauda jau nosaka visu nevis it kā tik ļoti mīlētais cilvēks.
Es nezinu kāpēc, es vienkārši sāku skriet projām, es turpināju skriet, līdz biju ārā un sapratu, ka esmu prom, bet zināju, ka man būs jāatgriežas, zināju, ka man būs viņa jāsatiek atkal un atkal. Atkritu uz soliņa un sāku pārdomāt varbūt man patiešām vajadzēt atteikties no šī projekta? Bet vai es varu atteikties tikai tādēļ, ka man ir personiskas nesaskaņas ar klientu? Es taču no svešiem cilvēkiem, kas man nepatīk neatsakos. Es nedrīkstu arī tagad atteikties, darbs ir darbs un pagātnes ir aizvadīta, tās vairs nav un tur neko vairs nevar mainīt, dziļi ievelkot elpu es piecēlos un nolēmu tomēr doties atpakaļ.
Iegāju blakus istabā, mans krēsls vel aizvien stāv tur kur stāvēja, kad aizgāju tam līdzās sēž viņa un… raud? Šķirstot vecākos albūmus. Es nespēju atturēties, es klusi piegāju pie viņa un uzliku roku uz pleca.
- Piedod, es biju pārāk asa. – Es klusi nomurmināju.
- Nē, tev ir taisnība, es patiešām nekam nederu, es tevi sāpināju, nepievērsu uzmanību, izturējos pret tevi kā pret tukšu vietu, piedod, lūdzu, es zinu, ka tas droši vien nav iespējams un tomēr, lūdzu, pacenties. Un lai cik neiespējami arī tas izklausītos un droši vien arī visai naivi no manas puses, bet vai tu, ar Reičelu nevari, lūdzu, atgriezties pie manis? Man jūsu patiešām pietrūkst.
- Nē. Es 2 reizes uz viena un tā paša grābekļa nekāpju. – es viņai īgni atcirtu, nespēju noticēt vispār viņas nekaunībai, kā vispār viņa iedomājas to atgriešanos? Atkal grib lai es vergoju viņas labā, es nesaprotu tik daudz naudas, vai patiešām nevar noalgot māj kopēju?
- Es saprotu. – viņa klusi noteica un izskatījās, ka tūdaļ sāks raudāt, bet, nē, tās būtu tikai draņķa krokodila asaras.
- Nemaz nepūlies, es tavām krokodilu asarām arī vairs neticēšu, nekad, šī ir pēdējā reize kad, tu mani satiec, pēc projekta beigšanas, es nevēlos tevi redzēs, savu pateicību par darbu varēsi izrādīt tāpat kā pārējie klienti ar ziedojumu birojam. – es jau atkal biju kļuvusi asa un nesaudzīga, zināmā mērā vēlējos, lai tā nebūtu, lai es tomēr būtu nedaudz jaukāka, bet es vienkārši to nespēju, visas tās sāpes, kas bija sakrājušās šo gadu laikā vienkārši lauzās ārā.
Viņa vairs neatbildēja, es aizgāju atpakaļ uz istabu, kur notika visi darbi, izskatījās, ka ar demontāžas lietām viss iet diezgan veikli. Tas priecēja, vismaz kaut kas notiek tieši tā kā tam ir jānotiek.
Piepeši viņa atkal mani sagrāba aiz rokas un uzvilka uz augšstāvu. Piespieda mani cieši, cieši pie sienas. Viņa noskūpstīja mani, tad kaklu. Un tad cerīgām acīm lūkojās manī.
- Vai patiešām es esmu nogalinājusi visu mīlestību, kas tevī bija, pret mani? Tu vairs nejūti pilnīgi neko, no tā ko tu juti kādreiz?
- Nē, diemžēl nē, bet vismaz skūpsties tu tik pat labi kā kādreiz, brīnums vismaz kaut ko tev nauda nav atņēmusi, lai gan, kāpēc lai atņemtu, noteikti katru vakaru ir kāds cits vai cita ar ko trenēties. – es sarkastiski nošņācu.
- Nē, nav. Pēc tās reizes, kad tu aizgāji, nav bijis neviens cits, es vienkārši nespēju iemīlēt nevienu citu. – viņa nopūtās un turpināja. – es gan pūlējos, bet es pūlējos atrast citos tevi, jo tu esi vienīgā kurai var piederēt mana sirds, bet acīm redzot tu to vairs nevēlies. – viņa pabeidza sakāmo un palaida mani vaļā, lai es varu aiziet, lai gan viņas lūdzošais skatiens lūdzās, lai es palieku.
Piepeši es nezināju ko darīt, varbūt man piedot, sākt visu no sākuma? Bet cik gan ilgi  tas turpināsies? Mēs abas strādājam, tātad reti kad tiksimies. Lai gan es pati veidoju savu strādāšanas grafiku, bet viņa, ja nu viņa atkal atgriezīsies pie iepriekšējās kārtības un man atkal būs jāgatavo un jāuzkopj? Es ilgi lūkojos viņas acīs nu jau lūgšanas bija pārtapušas par centieniem izdibināt, ko es domāju. Nezinu kāpēc, bet piepeši tomēr vēlējos viņai dot vel vienu iespēju, bet ja viņa šoreiz visu sačakarēs, es viņu nogalināšu, man vienalga, kas par to draudēs, bet es nepieļaušu, ka pēc tam par mani mēģinās vel paņirgāties!!! Bet, nē, lai viņa pamokās, es viņai vel neteikšu, ka piekrītu atkal būt ar viņu.
- Vai tu a mani, lūdzu, atnāksi pavakariņot? – viņa brīdi domājot vaicāja.
- Kad?
- Šodien 18 ?
- Es paskatīšos plānotājā, neesi jau tu man vienīgā kliente.
Nogāju lajā pēc plānotāja. Par laimi patiešām bija ieplānota tikšanās tieši 18, nebūs vismaz jāmelo, ka šovakar citi plāni. Viņa jau atkal mani sabiedēja klusi pienākot no muguras.
- Tātad? – viņa ieinteresēti lūkojās uz mani.
- Piedod, līdz 22 esmu aizņemta. Kā tev ir ar parītdienas 15tiem?
- Man it kā ir viena vizīte, - viņa lūkojās savā elektroniskajā plānotājā - , bet to es vatu atcelt un tad man ir brīvs laiks līdz 20tiem. – nespēju vel īsti noticēt, ka viņa, VIŅA, manis dēļ plāno kaut ko atcelt. Varbūt viņa patiešām alkst piedošanas?
- Labi, tad te ir mana adrese, atbrauc man pakaļ – es viņai iedevu savu vizītkarti.
Pienāca parītdiena, ar savādu nepacietību gaidīju, kad lejā atskanēs auto taure un mēs varēsim doties vakariņās. Biju pat pārāk ļoti uzposusies un vel bija jāgaida vismaz 2 stundas līdz viņas ierašanās brīdim, es gaidīju, simtiem reižu pārvelkot drēbes, es nespēju izšķirties, kas izskatītos labāk, nespēju izšķirties, par to kādas emocijas labāk tēlot, varbūt netēlot…. Āāāāāāā!!! Tik grūti!
Tā nu es gaidīju viņu uz dīvāniņa, plūkāju savas dzeltenās kleitiņas apakšējo malu. Gaidīju 2 stundas… un viņas vel nebija, vel 15 minūtes, vel aizvien nebija nekādas ziņas… arī pēc stundas nekā… kritu izmisumā, lamāju sevi par muļķi, kā gan es viņai varēju atkal uzticēties, kā? Kāpēc es atkal ļauju sevi tā sāpināt? Es esmu tāda stulbene… viss, man vajag svaigu gaisu!
Es izskrēju ārā, ārā bija auksti… pārāk auksti. Bet man bija vienalga es aukstumu nejutu, es tikai gāju uz priekšu gāju un gāju. Drīz vien biju pie dokiem. Es nezinu, kas mani pamudināja uz tālāko rīcību… laikam jau tās bija neciešamās sāpes no uzplēstajām brūcēm… es paņēmu savas mājas atslēgas un pārgriezu vēnas ar tām… tad izmantoju plūstošās asinis, lai uzrakstītu vienu vienīgu …PIEDODIET… Es vēlējos atvainoties visiem, kurus esmu kādreiz sāpinājusi, atvainoties, viesiem, kurus tagad sāpinu ar savu neapdomību, bet šīs sāpes ir pārāk lielas, es vairs nespēju un nespēšu ar tām dzīvot, nekad vairs nespēšu, labāk esmu mirusi, nevis depresīva muļķe, kas čīkst par pagātni.
Es aizgāju līdz laipas malai un iekritu ūdenī. Ūdens bija ledains un straume spēcīga, bet sāpes vel stiprākas, nē, ne jau muļķīgās vēnas, bet sirds… cerēju, ka asinis pievilinās haizivis, kas mani saplosīs, cerēju, ka šīs skaistās plēsoņas liks man sajust fiziskas sāpes. Straume mani mētāja turp un atpakaļ, asinis no manis lēnām izplūda, bet cēlās plēsoņas vel netuvojās, es centos sāļo okeāna ūdeni ieelpot pēc iespējas vairāk, vismaz šis man ir jāvar, vismaz kaut kas jāizdara līdz galam.
Piepeši sajutu, ka kāds mani velk ārā no ūdens es centos bļaut, lai liek mani atpakaļ, bet nespēju, mans ķermenis bija sasalis un es biju pārāk daudz asiņu zaudējusi, lai vel nāktu pie samaņas.
Attapos slimnīcā, izdzirdēju sarunu starp ārstu un kādu sievieti… es zināju, ka tā ir viņa…bet vēlējos, lai nebūtu.
- Vai viņa izdzīvos? – viņa klusi jautāja
- Mēs nezinām, viņa ir zaudējusi daudz asiņu un arī ļoti ilgu laiku pavadījusi ūdenī, sālsūdens ir sagrauzis viņas kaklu un apskādējis plaušas. Mēs stipri šaubāmies par to, vai viņa izdzīvos.
- Vai es varu ieiet pie viņas?
- Es neredzu iemeslu, kāpēc, lai nevarētu. Tikai nepalieciet ilgi, tā tomēr ir reanimācijas palāta.
- Es saprotu, arī es esmu ārste.
Viņa ienāca pie manis es dzirdēju viņas šļūcošos soļus. Šie bija soļi, kad viņa vēlējās par kaut ko atvainoties. Viņa lēnām atnāca līdz manis un apsēdās man līdzās uz gultas, viņa saņēma manu roku savās siltajās plaukstās.
- Ak, tu mana mazā muļķīte, nu paskaties uz sevi, kāpēc tā bija jādara? – viņa centās izklausīties optimistiski… tad sāka raudāt un pielika savu pieri pie manām krūtīm – Piedod, ka es kavēju, lūdzu, lūdzu, piedod, es zinu man nebija tādu tiesību, ne šoreiz, man nebija tiesību tev nepaziņot, bet man bija operācija, tā ievilkās, es zinu, ka tas nav attaisnojums, tam, ka es nepiezvanīju, tu drīksti maini ienīst visu atlikušo mūžu, tikai lūdzu, lūdzu, izdzīvo, es zinu, ka tu esi stipra meitene un tu vari izcīnīt uzvaru, es apsolu, ka nekad vairs necentīšos tevi atrast, ja vien pati to nebūsi pieprasījusi. Lūdzu, piedod! – Viņa raudāja cieši mani apskāvusi.
Bāc, es patiešām esmu muļķe, kādēļ es nevarēju pieļaut iespēju, ka viņai ir jāpalīdz arī citiem es esmu tik savtīga, es vēlējos atvainoties par savu rīcību, bet kakls sūrstēja un šķiet, ka es tāpat nespētu atrast īstos vārdus, lai šo te pavērstu par nebijušu.
Es sajutu, kā mana sirds sāk sisties straujāk.
- Kā es mīlu šo skaņu…kad tava sirds sitas straujāk. – viņa klusi nopūtās un uztrausās augšā, es jutu kā viņa lūkojās uz mani. Es pūlējos atvērt acis pateikt, ka man žēl, ka es tā negribēju. Bet vienkārši nespēju, es zināju, ka ja nepiespiedīšu sevi tagad atvērt acis, pateikt viņai, ka mīlu viņu, man vairs nebūs citas iespējas. Es patiešām pūlējos kaut ko izdarīt, pakustēties atvērt acis, iepīkstēties kaut, bet nekas neizdevās, mans ķermenis vienkārši nekustējās tas vienkārši gulēja kā izpleties gaļas blāķis, kas gaida, kad miesnieks atnāks to sacirst.
Un tad es izdzirdēju durvju klaudzienu… viņa bija prom, pavisam, bet es šeit guļu tāda nekustīga un nejūtīga, kā vaska lelle. Viss ko biju spējīga darīt bija lūgties, lūgties, lai viņa atgriežas, lai es spētu parādīt kādu dzīvības pazīmi, nevar taču būt, ka tagad es tā ņemšu un nomiršu, ja es esmu izdzīvojusi līdz šim, kāpēc lai es mirtu tagad, kāpēc visam vienmēr ir jānotiek tik nepareizi?
Dažas dienas vēlāk.
Vel aizvien neesmu atguvusi spēju kontrolēt savu ķermeni, bet tagad mans stāvoklis esot stabilizējies un mani ievietoja parastajā palātā. Es katru dienu gaidīju, kad viņa mani apciemos, kaut vai ienāks kaut uz minūtīti, bet nē, viņa nenāca, bet es vienalga cerēju uz kaut kādu draņķa brīnumu, nu bāc, man jāattopas, cik man ir gadi? Man jau sen vajadzēja zināt, ka brīnumi nenotiek, pat ja tos vēlas. Beidzot pēc vairākām dienām vismaz kaut kāda dzīvības pazīme, varbūt mans ķermenis nav nemaz tik miris? Es sajutu kā no acs izspiežas asara un notek gar vaigu, tas lika sajusties tik sasodīti labi!!!
Es pūlējos atvērt acis… un tas izdevās, acīs iespīdēja spilgta gaisma, pārāk spilgta un spiedīga, nekas cits kā gaisma sākumā nebija redzams, tikai baltums, tad pamazām viss noskaidrojās, es vel aizvien nespēju kustināt pārējo ķermeni, bet vismaz seja atkal piederēja man, tas bija kaut kāds progress, es spēju pakustināt lūpas un acis.
Kad gaisma bija nostabilizējusies, es redzēju… redzēju viņu, viņa tur gulēja uz kaut kāda dīvāniņa, tik ļoti gribējās piecelties un aiziet pie viņas, apgulties blakus, noskūpstīt viņu.
Piepeši pa durvīm ienāca māsiņa, viņa uztrūkās no miega. Māsiņa pasmīkņāja par viņu un tad smaidīgi vērsās pie manis.
- Es tā skatos, ka kāds pamazām sāk atgūties. – viņa smaidīgi pateica. Es centos pamāt ar galvu, bet nekas neizdevās, tāpēc arī tikai pasmaidīju.
Viņa piesteidzās pie manis, varēja redzēt, ka viņas acis ir noraudātas. Viņa nabadzīte nav kārtīgi gulējusi jau tik ilgi.
Māsiņa noņēma visus traucējošos vadus un aizgāja.
Viņa pienāca pie manis, viņa bija laimīga, bet tad pēkšņi nobijusies un it kā kautrīga viņa lūkojās uz mani un tad klusi nočukstēja – Piedod, man vajadzēja piezvanīt.
Viņa it kā vēlējās nākt tuvāk, bet tad sastinga.
- Jau iepriekš atvainojos arī par to ko tagad darīšu, es zinu, ka tu noteikti nevēlies nekādu saskarsmi ar mani, bet es nespēju aiziet, vel pēdējo reizi neizbaudot tavu skūpstu.
Viņa pienāca pie manis un noskūpstīja mani, skūpsts bija debešķīgs. Es gribēju vel, bet viņa atrāvās, es cerīgi vēros viņā.
- Es tevi mīlu, un mīlēšu – viņa asarām acīs nopūtās un grasījās jau doties projām, es nedrīkstēju to pieļaut, bet es nespēju to aizkavēt. – Piedod, ka paliku, es vienkārši nespētu dzīvot, ja nezināt, vai tu esi dzīva. – Viņa paņēma savu somu un devās prom, lēnā solī.
Es nedrīkstu viņu pazaudēt, neapzinoties izlecu no gultas, lai aizkavētu viņu, bet nolādēt, mans pus mirušais ķermenis vienkārši nokrita. Viņa pieskrēja pie manis.
- Nu, kāpēc, tu visu laiku centies pasākt kaut ko muļķīgu? – Viņa raudot prasīja. Viņa mani pacēla un ielika atpakaļ gultā.
- Lūdzu, nedari tā.
Es pūlējos runāt, bet skaņa nenāca ārā tikai lūpas kustējās, un pietam tik ātri, ka diez vai viņa saprata, viņa tikai asarām acīs lūkojās manī un cieši apskāva.
Viņa saprata, viņa patiešām saprata, ka vēlos, lai viņa paliek pie manis. Visu dienu es klausījos, kā viņa stāsta par to laiku, ka viņa patiešām nožēlo, ka ir nodarījusi ko tādi, kādam, ko tik ļoti mīl. Vēlāk, kad viss bija pateikt, mēs vienkārši lūkojāmies viena uz otru un smaidījām.
Piepeši viņa pieleca kājās – Zini ko es foršu atradu mājās? – Viņa sajūsminātā tonī iesaucās. Un aizbizoja līdz savai rokassomai, no kuras izvilka lielu grāmatu. Tas bija mūsu albūms, ar mūsu abu bērnības bildēm tajā un jaukajiem vēlējumiem zem katras bildītes otrai. Tik sen nebiju šo te redzējusi, mēs abas pāršķirstījām un izlasījām visus tos jaukos vārdus ko bijām teikušas, un sapratām, jā mums vienkārši ir jāpaliek kopā, jo uz šīs pasaules nav neviens cits, kas spētu kādu no mums pieņemt tādu kāda viņa ir.
Apmēram pēc mēneša, kad biju izrakstīt no slimnīcas un mans ķermenis atkal funkcionēja mēs devāmies uz Lasvegasu aprecēties, ceremonija nebija gara, bet vienalga, tā nozīmēja tik daudz, lai gan notika kaut kādā uzpūstā baznīcā un mūs salaulāja kaut kāds spalvains radījums, tas viss šķita ideāli, jo man bija viņa un man neko vairāk nevajadzēja.
-    Un tā, līgava drīkst noskūpstīt līgavu, ar to apliecinot savu zvērestu.

Un visbeidzot tik ilgi gaidītās beigas ^__^

Morāle – Vienaldzība ir visbriesmīgākā slimība, kas noved pie vislielākā posta, bet ja to pārslimo dzīve liek priecāties par katru nieciņu.