2009. gada 18. novembris... žogs ap brīvības pieminekli... ne pirmais, un, kas zina, ne pēdējais... iežogots laukums visā platumā... tauta pulcējas izmīdītā zālienā, dubļos, un nelielā laukumiņā starp kanālu un Z.A.Meierovica bulvāri... toties „viņu augstības” uz skatuves var spēlēt savu teātrīti neviena netraucētas, neaizēnotas, milicijas aprūpētas un pasargātas... liekulība katrā vārdā... necieņa pret tautu...tautas un varas šķirtības apliecinājums...  Gustava Celmiņa centra rīkoto lāpu gājienu uz Brīvības Pieminekli uzrauga gandrīz tik pat miliču cik ir gājiena dalībnieku... kontrole...gājienu apstādina jau minētais žogs... kāds, acīmredzot drošībnieks, policista atbalstīts paģēr „paiet vismaz maliņā” ...sākoties Valsts „galvas” runai Gustava Celmiņa centra rīkotā gājiena dalībnieki demonstrātīvi dodas prom.... uzraugi seko un pa tālruni ziņo gandrīz par katru gājiena soli... apmātā tauta turpina pulcēties tai atvēlētajā laukumā, un kāri tver katru sīrupa pārbagāto vārdu kas tai tiek liets ausīs... apmātība... hipnõze... salūts... tas sevišķi patika bērniem  ... es ticu ka reiz mēs atgūsim savu Valsti... ja vien paši uz to tieksimies... ja neļausim mums smadzenes piesārņot ar „varas lieto sīrupa ūdeni”... ja atbalstīsim viens otru... tikai Tauta (uz etniskiem pamatiem) spēj organizēties savu interešu aizstāvībai... mums ir jāapzinās sevi kā Latviešu Tautu... vienotībā spēks... sašķeltībā (individuālismā un multikulturālismā) tā nav...