"Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs visai latviešu tautai...." - Ievas Akurāteres izpildītā dziesma bija kā simbols mūsu neatlaidīgajai cīņai par Latvijas neatkarību, labklājību, uzplaukumu un vienlīdzību....tomēr cildenās valstiskās idejas nevar īstenot pēc pasūtījuma...
    Patlaban valsts dzīvē dominējošās paaudzes savu lielo iespēju ir palaidušas vējā.
    Nevar vairs tik vienkārši atnākt atkal
    Patriotisms pēc idejas ir diezgan primitīva padarīšana. To var pat ieaudzināt bērnos un tautā; diezgan vienkārši ir patriotismu uzkurināt ( kā Valsts svētkos pūļa ietekmēšana notiek pat tiktāl, ka blakus sasniedzamā tuvumā ir gan lepnums, gan skudriņa gatava skriet pār muguru, gan asaras sariešas acīs...)
     Ne vienmēr patriotisms saistās ar pozitīvu nokrāsu.
     Sāksim darīt kaut ko, lai kļūtu par kungiem savā valstī!. Kalpa sindroms mums ir tik dziļi iesēdies gēnos, ka esam gatavi pamest savu zemi, lai kalpotu citiem. nerunājot nemaz par godprātīgu darbu, bet par sunisku kalpošanu. Mūs pasaulē jau uztver kā izpildītājus. Pie tā vainīgi esam gan mēs paši gan mūsu izglītības sistēma.
Paši tāpēc, ka neprotam sevi prezentēt, bet izglītība tāpēc, ka Latvijā iegūtā augstākā izglītība ārzemēs nekotējās darba tirgū.
      Mēs esam soli no tā, lai mūs iznīcinātu ekonomiski mūsu pašu rokām, un mēs esam pie tā vainīgi, ne tikai valdība. Paši pieļāvām tādu valdību.
      Mūsu cilvēku došanās uz ārzemēm ir atbalstāma, BET....Tikai peļņas nolūkā, lai atgrieztos atpakaļ, dibinātu savus uzņēmumus un kļūtu par noteicējiem savā valstī.

"Ja spriedumi nesaskan ar to, ko var redzēt, tie rada pret sevi neuzticīgu naidu, un līdz ar to tiek atmesta arī tajos esošā patiesība." /Aristotelis/
( Avots: PATIESĀ DZĪVE)