Šodien tā nelāgi sanāca- vajadzēja paklusēt, bet...nesanāca.
Vispār jau esmu cilvēciņš, kas pasaka visu, kas prātā, uz sirds un mēles. Klusēt nav manā stilā. Apzinos, ka ne vienmēr tas ir labi, bet tāda nu man tā daba. Cik reizes nav vēlāk nācies nodomāt, ka šoreiz jau varēju gan paklusēt, bet...nu neturās man tā mute ciet
Un šorīt ar - nu varēju jau paklusēt, varēju jau neteikt neko. Sanāca tik strīds ar mammuci. Eh...Zinu jau, ka mazā mazmeita un viņas audzināšana ir tēma, par kuru ar mammu nav jēgas strīdēties, nav jēgas neko teikt. Nu nekas...Gan jau mammucim dusmas pāries. Neprot viņa man ilgi dusmot (un es jau ar ne!). Tāpēc jau viņa man ir - VIENKĀRŠI SUPER MAMMUCIS! (pat ja mēs daudzreiz nedomājam vienādi).