Runājot par gadiem - es arvien jūtos kā bērns, un tāda būšu, līdz nomiršu, nepieaugšu. Tā esmu izlēmusi. Gribu būt nevis bērnišķīga, bet bērna prātā, labā ideālā nozīmē. Bērns priecājas par mazām lietām, par visu ko. Man prieks par ziediem, prieks par upi, kas tik skaisti mirgo. Tā jau arī ir deja. Man patīk oļi jūrmalā - no Grieķijas vedu smagu somu ar akmeņiem. Kāpēc ne, ja man tie patīk? Pieaudzis cilvēks jau tā laikam nerīkotos... Bērns ir ļoti zinātkārs - kādēļ? kāpēc? kas tas ir? -, viņš mācās. Vienmēr ko jaunu mācīties un būt ieinteresētam par visu - tas ir svarīgi. Tas ir tas gara stāvoklis.
Tas - no dejotājas Vijas Vētras atziņām, kurām ES pievienojos. :)
Atslegas vārdi: dzīve38617
Gadiem nav nekādas nozīmes, galvenais kā cilvēks pats jūtas, kā viņš uztver dzīvi, ko redz ap sevi. Ir cilvēki, kas visu to bērnišķīgo sevī apspiež , neizrādot savas emocijas un vēlmes un tas jau ir nelāgi. Ikviens ir tik daudz vērts, cik vērts ir tas ar ko viņš nodarbojas , ko redz sev visapkārt , vai jūt vēja smaržu un ziedu maigumu, vai visu to palaiž garām.
man ir 20 . man ir tiesibas , savs dzivoklis, es stradaju , macos un vienalga es ik pa dienai uzkapju kada koka paloznaju pa zariem , taka to dariju berniba :)
Bērns ir ne tikai bērniškība. Tā ir dziļa izpratne par Dievišķo Plānu uz Zemes katram cilvēkam. Tāpēc bērni tā pretojās, kad sociālā vide un izglītības sistēma sāk pārveidot bērna patieso un Garīgo iekārtu pēc savas vēlmes un likt sistēmas režģos.
Būsim kā bērni - brīvi un radoši, spējīgi veidot dzīvi pēc sava prāta, nevis izdabāsim apkārtējai pasaulei, vo visiem vienalga nesanāks iztapt. Un vai vajag?
Biruta.
Dzīve mūs piespiež izkāpt no bērna autiņiem, gribam mēs to vai nē!
"Neviens neieies Debesu Valstībā kā vienīgi KĀ bērns.".....(Bībelē).....Šeit ir domāta arī tīrā, nesamaitātā, bez grēka, mīlestības pilnā bērna sirds.
Cik pazīstāmi...
Bernu pasaules ari ir dazadas,ta pat ka pieaugusos,berni skolnieki medz but loti nezeligi pret saviem vienadziem
es ar esmu Pīters Pens- nepieaugušais:) mazais princis.. es negribu būt "liela" un tukša, sabāzta ar pienākumiem, steigu, notrulināta līdz naudas pelnīšanai.. negribu... gribu un esmu tas bērns, kas sev pilnu galvu piep;uš ar mākoņiem un tauriņiem, neaizmirst sapūst burbuļus un kaut tikai iedomās ēst cukurvati. negribu būt skaista un sazīmētu seju kā jau dāmaai pieklātos ar gēla nagiem. gribu paturēt to pusmežonīgo laumiņām ticošo skatienu, stāstot bērniem par citu pasauli virs tās, kas pelēkajās ielās saslēpta. es vēljoprojām apmāta lasu rudens lapas un kastaņus kabatās, akmentiņus un dzintarus no jūras krastiem, lecu peļķēs un nekaunos noaut kājas un izskrieties lielpilsētā pa netīro peļķi...tas nekas, ka pieaugušie tā nedara.. es neesmu pieaugusi. lai gadi iet... es esmu te un tagad ar savām sapņainajām acīm 5 cm virs zemes:)
Ja visi cilveeki peekshnji uzvestos kaa beerni........nebuutu TIK daudz egoistu.......un buutu piedoshanas un miilestiibas valstiiba uz zemes
Mūsos katrā mīt bērns. Un reizēm ir tik patīkami izlaist viņu no sevis ārā...