(O. Akmentiņa saruna ar Voldemāru Antiņu, ASV)

       Trauksmainās ziņas nāca no Latvijas – būt vai nebūt latviskai Latvijai. Klanīdamies uz Austrumiem un Rietumiem, Saeimas deputātu vairākums nobalsoja, lai austrumu nelegālo ieceļotāju bērniem dotu Latvijas pavalstniecību arī bez latviešu valodas zināšanām.
       Šī lēmuma tālejošās sekas izprata apzinīgie 36 deputāti, pieprasot tautas nobalsošanu. Bija pienācis brīdis ikvienam nacionāli domājošam latvietim un nacionālajām organizācijām iesaistīties, lai latvju tauta pati izšķirtu šo svarīgo jautājumu. Nōmenklātūra, augsti valdības amatvīri, kā G. Ulmanis, V. Birkavs u. c., darīja visu iespējamo, lai kavētu parakstu vākšanu, ņemot palīgā presi, televīziju un masu saziņas līdzekļus, izņemot radio, kas godīgi aizstāvēja mūsu tautas esamības tiesības.
       Paklausot sirdsapziņai, nemiera pilns devos uz dzimteni talkā cīnītājiem pret civīlokupantiem. Vienīgais ceļš pavalstniecības likuma maiņas atcelšanai bija un ir vēl tagad, kopīgas valodas atrašana cīņā pret valdošo nōmenklātūru. Mums jāaizmirst personiski strīdi un jāsadodas rokās, lai aizstāvētu savu tautu un valsti no iznīcības. Mēs visi esam šīs zemes meitas un dēli. Mūsu visu mērķis ir latviska Latvija. Latviešiem tautas vienotnē ir kopēja griba dzīvot un cīnīties par nākotni un kopīgiem mērķiem.

       Ja mēs tos zaudējam, izirst mūsu kopīgā griba, pazūd pamati zem kājām, par tautas godu un brīvību izlietās asinis būs veltīgas un mēs agri vai vēlu nozudīsim aiz vēstures apvāršņa.
       Akcijā savāca 226 000 parakstu, par spīti lielai pretestībai un sprunguļu mešanai riteņos, darot visu, lai apgrūtinātu ārpus Latvijas dzīvojošo pavalstnieku piedalīšanos parakstu vākšanā, kur daudziem jābrauc tūkstošiem jūdžu līdz vēstniecībām, lai nodotu parakstus.
       Bija arī draudi Latvijā atlaist no darba un citas neērtības, ja pasē atradīs zīmogu par piedalīšanos tautas nobalsošanā.
       O. A. – Cik zināms, tu esi apbraukājis visus novadus Latvijā?
       V. A. – Tiesa, braucu uz tēvzemi strādāt, strādāt, strādāt. Nebraucu atvaļinājumā, lai patīkami pavadītu laiku, dzeŗot šampanieti, vai izpatiktu dižvīriem, gaidot kādu medāli. Braucu, kur vien bija lielākas sanāksmes, skolu izlaidumu akti, nacionālo partizānu, jauniešu u. c. saieti. Tēvzemi apceļoju krustām šķersām gan viens pats, gan kopā ar Aivaru Jerumani, Dienvidkalifornijas DV Apvienības priekšnieku, gan Leonīdu Bleķi, bij. Z – Kalifornijas Apvienības priekšnieku, aicinot tautiešus un tautietes parakstu vākšanas akcijai.
       Gribu pateikties mūsu augstākiem garīdzniekiem, archibīskapam Pujatam un archibīskapam J. Vanagam, kas, dodot savus parakstus šai kopīgā svētīgā darbā, aicināja kristīgos nodot savas balsis Dievam un Latvijai. Abu archībīskapu uzņēmumi parādījās nacionālajā presē. Tāpat paldies tiem mācītājiem, kas aicināja draudzes locekļus pildīt pienākumu pret tautu un valsti. No Aglonas uz Rīgu devās svētceļnieki, lai nodotu parakstus.
       O. A. – Kāda atsaucība bija mūsu globālām organizācijām?
       V. A. – Sākšu ar pozitīvo. Vispirms ar mūsu lielo dzejnieku no Zviedrijas Andreju Eglīti, Latviešu nacionālā fonda ilggadējo priekšnieku. A. Eglītis pārcēlās uz Latviju divas nedēļas, pirms slēdza parakstu vākšanas birojus. Latvieti, pacel savu galvu un pašapziņu!
       Netiku pats dzirdējis, biju braucienā pa novadiem, bet tā bija vienreizīga dedzīga uzruna tautai ar aicinājumu pildīt pienākumu, parakstoties referenduma īstenošanai. Tas esot bijis drosmīgs un bezbailīgs aicinājums latviešiem aizstāvēt savas valsts un tautas intereses. Tam bija lieli panākumi referenduma pieprasījuma uzvarai. Silts rokas spiediens nenogurstošam patriotam.
       Negatīvais, kas gan mani nepārsteidza, ka Rīgā tai laikā atradās arī DV CV bijušie un pašreizējie augstie vadītāji, kur daži uzstājās arī raidījumā, bet ne čiku, ne grabu par kādu atbalstu iesniegtajam referenduma pieprasījumam.
       Māte Latvija ir «būt vai nebūt» briesmās!
       Der atcerēties mūsu globālās organizācijas apzināti vai neapzināti pielaisto kļūdu, sadarbojoties ar bijušajiem komūnistu dižvīriem, kopā dibinot «Latvijas ceļu», kas mūsu tautu un valsti ir novedis pie iznīcības robežas, palīdzot vecos komūnistus iesēdināt varas krēslos un viņu protežētiem saņemt varas sviras savās rokās, izsaimniekojot un aplaupot tautu un valsti. No tiem mūsu tauta joprojām netiek vaļā. Jājautā, kā uzdevumā tas tika darīts? Vai tā bija silto krēslu meklēšana, vara, godkāre, vai vēl kāds cits cēlonis, ko varam tikai minēt? Skaidrs ir viens, ka lielum lielais vairums trimdinieku, ieskaitot mūsu bijušos leģionārus, ir krasi pretkomūnisti, kas nav atzinuši un neatzīs sadarbību ar tautas ienaidniekiem. Manuprāt, tā bija liela bezatbildība no trimdas organizāciju vadošām personām, kas radīja dziļu plaisu starp trimdas un tēvzemes latviešiem.
       O. A. – Vai šī parakstu vākšanas akcija tautas nobalsojumam ir visu latviešu un organizāciju pienākums vai tikai atsevišķu cilvēku darbs?
       V. A. – Man kāds pazīstams tautietis rakstīja: «Tu esi labu darbu veicis, iedams palīgā šos parakstus vākt, bet, zinot, ka neesi no turīgiem, vai Tev to vajadzēja darīt? Vai Tev kāds prasīja?» Protams, neprasīja, bet sirdsapziņa neatļāva neko nedarīt.
       Nobeigumā V. Antiņš pateicas visiem, kas citās zemēs ceļoja uz vēstniecībām, lai pieprasītu tautas nobalsošanu, tērējot savus līdzekļus un laiku, daudzas stundas sēdot autobusos, tāpat visiem tiem, kas busus rezervēja un apzināja pasažierus – ASV no Filadelfijas un Kanadā no Toronto, Hamiltonas, Londonas, Sv. Katrīnām un apkārtnes – LNAK priekšsēdim T. Kronbergam, DVKV priekšsēdim L. Ozolam, TB pārstāvim V. Turķim. Cik zināms, Kanadā parakstījās vairāk nekā 300 un ASV – 88. Skaitļi nav sevišķi iespaidīgi. Paldies vanadzēniem un jaunatnei par palīdzību un visiem, kas jaunatni atbalstīja materiāli, morāli un financiāli. Latvisks paldies Dr. A. Slucim un Dr. J. Labsvīram par sabiedriskumu un visiem, kas ir vienoti ar nacionālajiem spēkiem, kaut arī tikai domās.
       Ar sekmīgu tautas nobalsojuma pieprasījumu ir uzvarēta tikai viena kauja, bet kaŗš vēl nav galā. Lai izmēztu komūnisma 50 gados piedzīvotos Augeja staļļus, ir vajadzīgs Herkulesa spēks un pacietība. Es ticu, ka latviešu tautai šīs īpašības ir.

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/04_janvaris/lapa2.htm