Kādu dienu tēvs sodīja savu trīsgadīgo meitu par to, ka tā iztērēja veselu rulli apzeltīta dāvanu papīra. Bija smaga situācija ar finanšu līdzekļiem un tētis bija ļoti dusmīgs par to, ka bērns mēģināja iesaiņot kaut kādu kastīti bez redzama iemesla. Neskatoties uz to, nākamajā rītā mazā meitene atnesa tēvam dāvanu un teica:
- Tas tev, tēti.
Tēvs bija apjucis par to, ka iepriekšējā dienā bija sakliedzis uz meitu. Bet tad, kad viņš atvēra kastīti,...tēvs atkal sāka dusmoties, jo tā bija tukša... Viņs sacīja meitai:
- Vai tad tu nezini, to, kad dāvini dāvanu, tad ir pieņemts, ka kastītē kaut kas atrodas, bet tev te ir vienkārši tukša kaste.
Meitenīte ar asarām acīs sacīja tēvam
- Tēti, tā nav tukša! es piepildīju to ar saviem skūpstiem. Viņi visi ir tavi, tētuk!
Tēvs bija apstulbis. Viņš apsēdās uz ceļiem, maigi apņēma meitu un lūdza tai piedošanu. Kopš tās reizes tēvs glabāja šo nenovērtējamo dāvanu savas gultas tuvumā neskaitāmus gadus. Ja viņam kādā veidā neveicās dzīvē, viņš atcerējās šo kastīti, kurā atradās viņa meitas dāvātie skūpsti un mīlestība. Jo šīs lietas ir daudz vērtīgākas par visiem biznesa plāniem, materiālajām vērtībām un strīdiem par sīkumiem.
Vai mēs neesam pārāk bieži sākuši domāt par materiālajām vērtībām un vai neesam aizmirsuši, kā tas ir - dāvināt  viens otram ko vērtīgāku - mīlestību, siltumu, skūpstus un smaidus?