Kāda meitene ļoti stipri mīlēja puisi. Viņa bez maz vai dievināja viņu. Viņa varēja atdot pašu vērtīgāko kas viņai bija, ja tik vien viņš to gribētu.
Bet viņš nespēja iemīlēt šo meiteni. Bet tā vietā lai uz mūžiem pazustu no viņas dzīves, viņš lika tai mocīties. Vakaros viņš nāca pie viņas, stāstīja cik karsti viņš viņu mīlot, bez no rītiem pazuda un nerādījās ilgu laiku. Pēc tam viņš atkal nāca, lūdza piedošanu un atkal pazuda. Un tā tas turpinājās...  neskaitāmas reizes.
Meitene ilgi raudāja, kamēr neaptvēra vienu lietu, "neviens nav viņas asaru cienīgs, un tie, kas ir cienīgi, neliks viņai raudāt". Pēc tā, viņa pārvarēja sevi un nākamajā reizē nepiedeva šim jauneklim, kurš patstāvīgi viņu mocīja. Un lai tas arī bija sāpīgi, tomēr viņa atvadījās no viņa uz mūžiem. Toties viņa zināja, ka pasaulē ir cilvēks, kas neliks viņai raudāt...