Ceru, ka avīzei nebūs vienaldzīgs kāda latvieša liktenis. Arī pārāk nedramatizējot, varu teikt, ka nekas labāks nav ar pārējiem latviešiem, tautas paliekām. Mīļā latviešu arāju tauta nekad savā tēvzemē nekļūs par baņķieru, brokeru, biznesmeņu tautu, ja viss turpmākais attīstīsies pēc vecās, ļoti pierastās sistēmas. Psiholoģiski apstrādātais latvietis tiek pielīdzināts Austrālijas aborigēnam un ar to tad izrīkojas kā ar mazu bērnu, zinot, ka no tā nekādu nopietnu, verā ņemamu pretestību nesaņems. Tā ir atslēga, kas noslēdz jebkādu pretošanās iespēju. Tāpēc derētu par to nopietni padomāt avīzes veidotājiem, kurus nepazīstu, izņemot R. Pussara kungu, kas vienmēr ir stāvējis kā latvietis.
       Pagājis laiks, kad kādu varēja sajūsmināt un iedvesmot ar skaistām pasakām, ar nedzirdēto un neredzēto. Avīzes ar krāsainām dekorācijām un sensācijām nevienu vairs nepārsteidz. Tās jau var maukt uz deguna, bet cilvēki nepērk, jo bez grūtībām var dabūt iesaiņojamos materiālus, un higiēnas vajadzībām arī tās nelieto. Pakāpeniski pienāk konsekvences laiks, kad tauta vairs negrib samierināties ar puspatiesībām. Arī tēvocim Semam nav vajadzīgi jūsu dāsnie pakalpojumi, jo tas varu atkal ir nostiprinājis un izdod tādus likumus, kas viņam nodrošina visu savu vēlmju īstenošanu bez kāda garīgā riska: ja kāds ko iebilst, pietiek pakratīt pirkstu, pateikt – netiksiet Eiropas savienībā – un ar to pietiek, jo citādi zūd drošības sajūta un māc bailes, vai nevar iznākt kažoka griešana atpakaļ.
       Tagad avīzei jāieņem stingri noteikta pozīcija ar tik pat stingru noteiktu opozīciju bez manipulācijas, lai atrastu lasītāju, bet tas nav viegls uzdevums un, kamēr avīzes veidotāju kolektīvs vienots, vienādu uzskatu kodols, to nevar panākt. Avīzei tagad jānāk pie lasītāja, jāinteresējas par tā sāpi, par to, kas nomāc, kas traucē dzīvot, ar ko nav apmierināts un uz ko liek savas pēdējās cerības. Saukļiem, simboliem, dekorācijām vairs nav nozīmes. Gandrīz vai otrādi, jo aiz tiem var slēpties niknākais ienaidnieks un nereti tā tas arī ir. Arī tā nav izeja, ja kā «Diena» 04.12.98. nopublicē intriģējošu pedagoga Jāņa Kavera rakstu «Visi latvieši nav «atgrieztas avis»!», kas kalpo par sensāciju tirāžas noturēšanai. Tauta visu laiku ir nepārtraukti krāpta un neķītri mānīta, un vara ir zaudējusi tās uzticību, bez kuras nekāda vara nevar pastāvēt. Tā ir aksioma, jo ne jau tauta kalpo varai, bet otrādi. Nezinu, kāda ir avīzes stratēģija, ko tā izvirzījusi sev par mērķi, bet, ja tās mērķis ir celt varas uzticības reitingu, tad es esmu spiests jūs apbēdināt, paziņojot, ka no tā nekas neiznāks, kaut 6. lappusē ir pareizi ievietota replika ar nosaukumu – «Vai tā var būt!»
       Lai taisītu avīzi, ar daiļrunību ir par maz. Lai būtu politiķis, ar augstskolas diplomu nepietiek. Žurnālistika bez talanta neko nenozīmē. Politiķa panākumu atslēga ir godīgums, kā pietrūkst mūsu ievēlētajiem politiķiem. Mums valda tieši pretējais faktors: pie varas ir tikuši visrafinētākie blēži un politiskie avantūristi, pat ar kriminālu pagātni. Un tā nav nejaušība, bet smalka, sarežģīta, daudzfunkciju polītiskā mehānisma precīzas darbības rezultāts, ko standarta pilsonis pat nespēj iedomāties, kas lemj viņa likteni. Tas gan jau ir cits temats, bet pieminēšu, ka tieši ideoloģiskā sabiedrības apstrāde, pret ko tā ne ar ko nav aizsargāta, nosaka polītiskās attīstības gaitu. Man nav panesami meli nekādā to izpausmes formā. Pretīgi ir klausīties pieaugušo cilvēku melos, kad viņi cenšas apgalvot, ka lūk, komunistu laikos aizliedza iet uz baznīcu, svinēt Ziemassvētkus, Jāņus u.t.t. Konstitūcija garantēja reliģisko uzskatu un pārliecību brīvību un, ja kāds piedzēries fanātiķis par to izrādīja neapmierinātību, tad to nevar kvalificēt par aizliegumu. Ja tādi cilvēki audzina bērnus, tad ko citu viņi iemācīsies kā melot?
       Nogalinot nacionālās jūtas, tēvzemes mīlestību, patriotisku krietnumu, cilvēku padara infantilu. To panāk ar dažādām kultūras metodēm, ar masu saziņas līdzekļiem, ar izkropļotu audzināšanu izglītības iestādēs, bet, kas no tā ir ieguvēji, nav grūti iedomāties. Ja tā nebūtu, kungiem nebūtu iespējams ar sabiedrisko domu manipulēt pēc ārzemju pasūtījuma. Te visi iestājamies Padomju savienībā, te visi Eiropas savienībā, te visi ejam uz gaišajām komunisma tālēm, te visi restaurējam buržuāziju un legalizējam okupāciju. Kroni visam uzliek cinisma kalngals – kāda tauta, tāda valdība un tāpēc labāku neesat pelnījuši.
       Ar kādām tiesībām, kas var tautai likt gatavoties iestāties vēl neesošā savienībā, kad neviens nezina, kā tur ies? Ar to pazaudējot suverenitāti un identitāti? Kā valsts prezidents drīkst latviešu tautu pārvērst par pilsonisko sabiedrību un Latviju par pilsoniju vai par kādas impērijas štatu kā savu privātīpašumu? Bez tiem ir vēl citi jautājumi, uz kuriem sabiedrība nevar atrast atbildes. Vai cilvēktiesības nozīmē brīvu cilvēka krāpšanu un muļķošanu savtīgu izmantošanu, un to es nezinu? Tieši par šiem dedzinošajiem jautājumiem, kas ir visiem aktuāli, laiks būtu avīzes veidotājiem padomāt. No tā tad arī būtu atkarīga mūsu visu labklājība, bet ne kā tagad – atsevišķas personas dzīvo labi uz visas tautas nabadzības rēķina. Bet tieši tā jau ir tā politikas galvenā atslēga, ar kuras palīdzību var noturēt tautu mierā un paklausībā: agrāko fizisko teroru nomainot ar ekonomisko un psiholoģisko. Tā, lūk, vēl domā viens latvietis Latvijā!
       Atvainojos, ja vēstule ir nepieklājīgi gara un esmu pateicis ko ne tā, kā vajag. Rakstu nevis, lai kādu kritizētu, bet lai darītu zināmu faktiski notiekošo. Par visu šeit teikto varu galvot: tas atbilst patiesībai.

A. Zariņš
1999. g.

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/04_janvaris/lapa6.htm