Politisko notikumu attīstība Latvijā liecina, ka latviešu tautai nepieciešams jauns kopsaucējs. Mēs neesam tik liela tauta, lai atļautos celt barikādes savā starpā, lai neiecietīgi šķirotu latviešus liberāļos un radikāļos, sociķos un naciķos, mazāk vai vairāk patriotiski domājošos. Mēs esam viena tauta, un mūsu pamatuzdevums ir nodrošināt latviešu nācijas turpmāku pastāvēšanu ilgākā laika posmā. Vai esošā valsts un valdošo partiju politika to nodrošina?
       Diez vai atbilde var būt apstiprinoša. Latvijai nepieciešams ceļvedis – politiskais spēks, kas spētu mūs vienot galvenajam mērķim. Rodas jautājums – izmantot kādu no esošām polītiskām partijām kā bāzi plašai tautas kustības veidošanai vai veidot pavisam jaunu organizāciju?
       7. Saeimas vēlēšanās kandidēja 21 saraksts, no kuŗa vesela virkne sevi pieteica kā vienīgie un īstie nacionālo interešu aizstāvji. Te būtu minami TB/LNNK, Tautas kustība Latvijai (TKL), Tautas kopa «Brīvība» (TKB), Latvijas Atdzimšanas partija (LAP), Helsinki – 86. Ar zināmiem nosacījumiem uz vietu nacionālajā spārnā pretendēja arī Latvijas Vienības partija (LVP), Latvijas Nacionāl – demokrātiskā partija, Konservatīvā partija, «Māras zeme», arī centriskās LZS, Darba partijas, Zaļā partija un KDS apvienotais saraksts. Protams, cerēt uz visu šo spēku vienotību ir nereāli, jo pārāk liela un nepārvarama ir partiju vadoņu domstarpības un gandrīz vai ikvienā partijā ir kāda persona, kas citam šķiet nepieņemama, taču ierindas biedru līmenī starp vairākiem nacionālpatriotiskās ievirzes partijām būtisku domstarpību nav.
       Ja aplūkojam 7. Saeimas deputātu kandidātu sarakstus, redzam, ka daudzos kandidēja bijušie TB un LNNK cilvēki: J. Putriņš, P. Leiškalns, A. Lambergs (DP, ZP, KDS koalīcija), brāļi Belti, G. Landmanis (Helsinki – 86), R. Pussars, J. Docītis, G. Preinbergs, J. Derums, E. Račevskis, I. Ančāns, L. Ozoliņš (TK «Brīvība»), O. Kostanda, J. Kušnere, L. Laine, V. Roze, I. Lapa, A. Rudzīte (TKL), M. Vītola, J. Karlsons, A. Kaļķe (LNRP), I. Geidāns (NPP), A. Kiršteins (Tautas partija), P. Karnups (LSDA), V. Puriņa (LVP), M. Pļavnieks (LNDP), J. Ligers (LAP) un citi.
       Viens no viedokļiem, īpaši tēvzemiešu ierindas biedru vidū, ka kodols jaunai kustībai varētu būt TB/LNNK, gan ar iebildi, ka šajā partijā nepieciešami demokrātiski pārkārtojumi, jo tieši TB/LNNK līderu neelastīgās politikas dēļ – nevēlēšanās ap sevi pulcināt visus nacionālpatriotus, neiecietība pret jebkuŗu izteiktu domu un priekšlikumu, kas nesaskan ar vadības viedokli, – likuši aiziet no šīs partijas daudziem Latvijas patriotiem. Izskatās, ka pašu TB/LNNK vadību pilnībā apmierina esošā situācija – padsmitās vietas Saeimā, otršķirīga loma valsts dzīvē, jo to kompensē 7 ministru vietas valdībā, amati Saeimā un uzņēmumu padomēs.
       Protams, TB/LNNK ir attīstīts reģionālo nodaļu tīkls, daudz labu tradīciju un zinošu cilvēku, kas atvieglotu tiešām spēcīgas nacionālas partijas izveidi, bet jājautā, vai TB/LNNK ierindas biedri un vidusposms spēs pārvarēt inerci, pastāvēt par sevi, pārvērtēt vērtības, vai turpinās būt par rotaļlietu «lielo» politiķu spēlēs?
       Diemžēl, jāatzīst, ka TB/LNNK vadībā patlaban nav cilvēku, kas spētu un gribētu uzņemties nacionālpatriotisko spēku vienotāja lomu, jo partijas līderiem primārās ir šauri personiskas intereses. Vai kāda no pārējām partijām varētu uzņemties šo svēto misiju? Patlaban opozīcijā esošā Tautas partija dēvē sevi par labēji nacionālu partiju. Tajā ir bijusī PBLA priekšsēde Vaira Paegle, bijušie nacionāli noskaņotie ceļinieki Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ābiķis.
       Tomēr TP lēmums pirms Saeimas vēlēšanām atbalstīt pilsonības likuma liberalizāciju (referendumā nebalsot par grozījumu atcelšanu) liek šaubīties, vai šī partija spētu uzņemties nacionālpatriotisko spēku konsolidāciju. Turklāt pašreizējam partijas līderim Andrim Šķēlem piemīt pārāk autoratīvs vadības stils.
       Jāatzīst, ka patlaban Saeimā politiskais līdzsvars ir izjaukts. Tajā ir pārstāvēti kreisie radikāļi, Jurkāna – Rubika bloks, bet tiem nav pienācīga pretspēka labēji nacionālajā flangā. Radikālāk noskaņotie nacionālpatrioti uzskata, ka parlamentārais ceļš savas iespējas ir izsmēlis, ka ar katrām Saeimas vēlēšanām latviešu nācija nokļūs arvien lielākā tām nelabvēlīgu spēku atkarībā. Ne velti rodas tādi grupējumi kā «Pērkonkrusts», kas izmanto arī teroristiskas metodes.
       Pēc Saeimas vēlēšanām nācies dzirdēt: kāpēc nacionāļi šķēlušies, kāpēc nav bijuši vienoti, visbiežāk minot par nacionālo spēku TB/LNNK, kam vajadzējis atdot savas balsis. Taču vai var prasīt no cilvēkiem, ko TB/LNNK vadoņi atraidījuši un pievīluši, lai viņi balsotu par šiem līderiem? Vēlēšanu listēs aiz skaistajiem un cēlajiem nosaukumiem «Latvijas ceļš», «Tēvzemei un Brīvībai», «Tautas partija» utt. ir konkrēti cilvēki, par daudziem no kuriem vēlētāji nebūt nav sajūsmā.
       Ja Saeimā pārstāvētās partijas nespēs un negribēs realizēt tādu politiku, kas nodrošinātu latviešu tautas vitālās intereses, cits ceļš ir jaunas ietekmīgas organizācijas dibināšana. Taču tas nav vienas dienas veikums, tas prasa rūpīgu un ilgstošu darbu. Izvēloties šo ceļu, jāizšķiŗas: vai dibināt plašu tautas kustību vai kompaktu, monolītu spēku?
       Jebkuŗā variantā pats nepieciešamākais ir spējīgi, godīgi un nesavtīgi vadoņi, kas ieklausās tautas balsī, nevis gozējas rampas gaismā un tiecas vienīgi pēc augstiem amatiem.

Jānis Derums

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/05_janvaris/lapa2.htm