Tu nāc man pretī decembra vēja saburzītiem matiem, steigdamies šķērsot gājēju pāreju, pirms zaļais cilvēciņš nav beidzis mirgot un iededzies sarkanais. Esot kopā ar tevi, mani bieži mēdz pārņemt sajūta, ka zaļā gaisma tūlīt, tūlīt beigs mirgot un iedegsies sarkanā... Apstājos un gaidu, līdz pienāksi man klāt un dosimies tālāk kopā. Pieķeru sevi pie domas, vai tikai... vai pēdējā laikā es tikai to vien nedaru, kā stāvu un gaidu tevi, lai mēs tālāk dotos kopā?

Tu esi nedaudz pietvīcis. Vai varbūt tā ir tikai vakara atblāzma, kas rotaļājas tavā sejā? Ja tā, tad es šobrīd vēlētos būt vakara atblāzma... Tavs skatiens atraujas no trotuāra un pieskaras manam stāvam. Tavā skatienā ir jaušams kaut kas no smeldzīga maiguma un maiga smeldzīguma, un robežām, kuras jau septīto gadu solās būt nepārkāpjamas.

-Sveika, - tu saki, un tava balss skan kā nejaušs glāsts. Tu izliecies, ka tā nav, savukārt es izliekos, ka to nejūtu.

-Sveiks, - es atbildu un smaidot palūkojos uz tevi. Mūsu skatiens nekad nav ilgāks par pāris mirkļiem, jo draugi nemēdz viens otrā raudzīties ilgāk par pāris mirkļiem. Un es nezinu un varbūt nekad neuzzināšu, vai tas, ka esam tikai draugi, ir mūsu ieguvums vai zaudējums.

Ejam pa vēja nobrāzto ielu, tik tuvu, ka var sajust otra siltumu; tik tālu, ka otram pieskarties neiespējami. Garāmgājēji aizsteidzas, galvas mēteļu apkaklēs ierāvuši. Ir vējains vakars. Nogriežamies šķērsielā. Esam jau pie mana mājokļa, šovakar vējš mūs ir pietiekoši purinājis. Kāpņutelpā uz palodzes murrādams sēž ruds runcis, apmierināts ar visu pasauli. Tas paraugās manī, it kā zinātu to, par ko es pat nenojaušu.

Nedaudz aizelsušies, esam uzkāpuši trešajā stāvā – lifta šajā mājā nav. Pat ja būtu, es, visticamāk, to neizmantotu. Ieejam dzīvoklī un uz brīdi piemirstu, kāds bija tava nāciena mērķis un brīnos, kādēļ nenovelc mēteli, kura krokās vēl aizķēries vēja vēsais skurbums.

-Ak, jā... Te būs tavas grāmatas.

-Ātri gan tu tās izlasīji!Tik ātri, cik drīz vēlējos tevi atkal ieraudzīt.

-Tev bija taisnība, tiešām aizraujošas! Nekas nav aizraujošāks par sarunām ar tevi.

-Paklau, varbūt iedzersim tēju? Tev jāsasildās, pirms atkal izej tajā vējā.

Atbildes vietā tu pasmaidi un tavās acīs pavīd nenoslēpjama vēlme sasildīties. Ne jau ar tēju.

Pakaram mēteļus un dodamies uz virtuvi. Tev te viss ir pazīstams, esi šeit bijis neskaitāmas reizes, ar katru nākošo vēlēdamies atgriezties arvien vairāk.

Tējas karstums ielīst visā ķermenī, un to pārņem patīkams gurdums un atslābums, kā vienmēr, kad pēc salšanas tieku siltumā. Tavā siltumā. Runājam par grāmatām, bet vārdiem šeit vairs nav nekādas nozīmes. Atbildes uz neuzdotiem jautājumiem nav tajā, ko sakām, bet tajā, ko nepasakām. Tu glāsti mani ar savu balsi un pieskaries ar savu skatienu, lēnu un aicinošu. Ledus, pa kuru staigājam, kļūst arvien plānāks, un es nezinu, vai to novērst vairs ir mūsu spēkos. Ja ielūztu, vai mēs viens otru izglābtu vai nogremdētu? Vai nogrimtu viens otrā? Vai jūtās? Vai mūsu jūtas jelkad nogrims mūsos, tā,lai virs ūdens vairs nevirmo neviena viļņa apjausma?

Tēja ir izdzerta un mēs – sakarsuši. Stāvam durvīs un gaidām, kurš tās aizvērs. Tās taču neaizvērsies pašas? Kādam tas ir jādara, ja negribam šeit iestrēgt un vēlāk atjēgties no sāpīgas atgriešanās realitātē. Tā mēdz būt sāpīga, ja esi izvēlējies uz brīdi no tās novērsties... Tagad tev vajadzētu iet.

-Man jāiet, - tu saki, taču tavā skatienā es ieraugu to, ko tu patiesībā tagad vēlētos darīt. Tu manās acīs ieraugi to pašu. Es sajūtu tavu smaržu tik tuvu... pārāk tuvu. Tev nevajadzēja tik kairi smaržot, un man nevajadzēja būt šeit un tevi elpot. Starp mums ir tikai mirklis. Vai šis mirklis paies mums garām?... Vai arī mēs paiesim garām šim mirklim?... Lūdzu, nesaki nekā. Neatņem šo trauslo burvību, bez tās mums varbūt vairs nekā nebūs...

Mēs esam aizņemti. Un būsim aizņemti. Arī ar nedomāšanu vienam par otru. Kas būtu pēc tam? Pēc tam vairs nekas nebūtu kā agrāk. Tas, kas seko pēc tam, kļūst pārejošs.

Tovakar aizmiegu ar tavu smaržu matos. Mēs viens otram esam nepārejoši