Eigēnikas nozīme tautas un valsts dzīvē

13. jan 2010. 10:29



       Sakarā ar sakāpināto ažiotāžu ap T. Upnera grāmatu, lai lasītājiem būtu skaidrs, par ko ir runa, publicējam fragmentus no šīs grāmatas.

PRIEKŠVĀRDS
       Visa kulturālā pasaule pārdzīvo vērtību pārvērtēšanas laikmetu. Arī pats vērtību radītājs – cilvēks – ir nonācis krustceļos, kur viņam jāizšķiras par savu tālāko likteni. Ar savu aso prātu cilvēks ir dziļi iejaucies dabas likumos, aizmirstot, ka arī viņš pats ir tikai niecīga daļa no tās. Veidojot savu dzīvi, viņš lielā mērā ir izolējies no tiem apstākļiem, kas līdz šim nodrošinājuši dzīvās dabas pastāvēšanu un attīstību. Savā augšupceļā cilvēks pašlaik ir nonācis pie robežas, kur var sākties slīdēšana atpakaļ, ja vien viņš nepratīs labot kļūdas, kas nodarītas šinī attīstības gaitā. Šīs kļūdas un briesmas, kas ar tām saistītas, cilvēks ir sācis apzināties, un sevišķi pēdējos gadu desmitos ir sākusies arī intensīva meklēšana pēc līdzekļiem to novēršanai.
       Šobrīd briesmas slēpjas kultūras tautu deģenerācijā sakarā ar nevienādo dzimstību dažādos sociālos slāņos un pārmantojamības ziņā slimu vai slogotu indivīdu skaita straujo pieaugšanu. Šīs parādības ir civilizācijas sekas, kam par upuri draud krist visi mūsu sociālie sasniegumi.
       Šī brošūra domāta mūsu sabiedrības iepazīstināšanai vispārīgos vilcienos ar tām problēmām, kuras pašreiz nodarbina visu kulturālo pasauli un no kuru atrisināšanas sagaida daudz pozitīva tautu un valsts dzīvē. Tā nepretendē uz zinātnisku novērtējumu, jo rakstīta vienīgi latviešu tautas ierosināšanai uz pārdomām par jautājumiem, no kuriem lielā mērā ir atkarīga arī tās nākotne.

Autors
Rīgā 1943. gada martā

PĀRMANTOJAMĪBAS MĀCĪBA
       Ikdienas dzīvē mēs redzam, ka bieži vien bērns ir kaut kādā ziņā līdzīgs vienam vai otram no vecākiem. Šī līdzība var izpausties ne tikai ķermeniski, bet arī garīgās īpašībās un spējās. Tā, piemēram, mēs pazīstam mākslinieku, gleznotāju un citu kultūras darbinieku ģimenes, kur kā sarkans pavediens no paaudzes uz paaudzi stiepjas cauri kāda īpašība, ar ko šī dzimta atšķiras no citām. Šo īpašību parasti apzīmē par pārmantotu (vārdu «iedzimts», «iedzimtība» vietā labāk būtu lietot vārdus «pārmantot», «pārmantojamība», jo tie tuvāk apzīmē lietas būtību. Iedzimts ir tas, kas rodas dzimšanas akta laikā, kamdēļ ar šo vārdu nedrīkstētu apzīmēt jēdzienu, kam jāizsaka pāriešana – pārmantošana no vienas paaudzes uz otru) īpašību, ar ko gribam teikt, ka tā jau ir no dabas dota un pāriet no vecākiem uz bērniem, mazbērniem un tālākām paaudzēm, ja vien šī straume neizsīkst pēcnācēju trūkuma dēļ. Bieži redzam, ka zināma īpašība kādā paaudzē it kā pazūd, lai visai spilgti parādītos atkal no jauna kādā attālākā ģenerācijā. Šī īpašība minētajā paaudzē bija it kā «snaudusi» kādu nelabvēlīgu apstākļu dēļ, kas neļāva tai pilnīgi atraisīties.
       Varētu likties, ka šādi gadījumi izskaidrojami ar audzināšanas, skolas un citu labvēlīgu ārēju apstākļu trūkumu. Tomēr tas tā nav, jo novērojumi rāda, ka šinīs gadījumos nelīdz pat vislabākie skolotāji un audzinātāji, jo trūkst nepieciešamo priekšnoteikumu īpašību nesējos aizmetņos – gēnos, kas vienīgi var nodrošināt audzināšanai un skolām sekmes. Ja kāda indivīda dzimtmasā trūkst gēnu, kas nestu sevī gleznotājam nepieciešamo īpašību raisīšanās iespēju, tad no viņa nekad gleznotājs vārda īstajā nozīmē neiznāks arī pēc akadēmijas beigšanas. Turpretim dzīvē mēs bieži sastopam cilvēkus, kas nav savā mūžā gleznošanu vai mūziku mācījušies, bet kas glezno un muzicē daudz labāk par tiem, kuri dabūjuši attiecīgu audzināšanu un skolu.
       Ar to nav teikts, ka audzināšanai un skolai nebūtu nekādas nozīmes indivīda spēju atraisīšanas gaitā. Labs skolotājs, kas ir īsts savu skolēnu audzinātājs, dažos savos apdāvinātos audzēkņos ar pareizu vadību ir spējīgs attīstīt īpašības, kas slikta pedagoga vadībā būtu palikušas zemapziņā snaužam. Tas tomēr pierāda tikai to, ka zināmu īpašību un spēju aizmetņiem ir nepieciešama labvēlīga vide, kurā tie varētu pilnīgi attīstīties. Ja indivīdā trūks šo aizmetņu, tad arī vislabākais skolotājs neko nepanāks. Ja mēs iesējam zemē kviešu graudus, tad tie dīgst un no tiem izaug kviešu stādi. Bet, vai šie kvieši izaugs lieli, spēcīgi, ar bagātu ražu vai arī paliks mazi, vai pavisam nīkuļos, tas atkarīgs no diviem faktoriem. Pirmkārt, no pārmantojamām īpašībām kļūt par lielu vai mazu stādu un, otrkārt, no zemes labuma, klimata un citiem apstākļiem, kuros stāds attīstās. No šiem faktoriem tātad ir atkarīga stāda attīstības pakāpe zināmās robežās, kas īpata attiecīgajai auga šķirnei. No kviešu graudiem nekad nebūs iespējams izaudzēt rudzus, lai arī mēs tos sētu nezin kādā zemē un kultivētu nezin kādā klimatā. Nelabvēlīgos ārējos apstākļos izaugušo mazo kviešu graudu dzimtmasā atrodas tās pašas spējas zināmās robežās augt lieliem vai maziem atkarībā no īpašībām, kādas piemīt graudiem, no kuriem tie izauguši. Tātad ārējie apstākļi uz auga dzimtmasu nekādu ietekmi neatstāj. Stāda panīkums vai kroplums, kas radies ārējo apstākļu ietekmē, izbeidzas ar pašu stādu. Nākamo ģenerāciju tas vairs neietekmē. Tas pats sakāms arī par cilvēku. Individuālajā dzīvē iegūtie defekti un kroplumi nepārmantojas nākamajās paaudzēs, bet gan izbeidzas ar attiecīga indivīda nāvi. Piemēram, ja kāds karā vai nelaimes gadījumā ir sakropļots, tad nav iemesla gaidīt, ka viņa bērnos varētu parādīties līdzīgi kroplumi. Tie būs tikpat veseli un dzīvesprieka pilni, kādi ir bijuši viņu vecāki pirms pārciestās nelaimes.

Turpinājums sekos. (nepacietīgs lasītājs caur saiti atradīs arī ātrāk... :)

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/06_februaris/lapa2.htm

Atslegas vārdi: tauta33

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Nav komentāru

Autorizācija

Ienākt