Samtainām rokām sniegs apņemis trīcošo kailo krūmiņu ķermenšus. Spīguļo skopajos ziemas saules staros lāsteku aukstais sudrabs. Nemierīgi svilpo vējš tumšzaļo egļu samtainajās galotnēs...
     Ir auksta ziemas diena.
     Sīciņa zīlīte neatlaidīgi klauvē sarmainajos logu stiklos, cerot uz speķa gabaliņu vai apkaltušu maizes riecienu......
     Viss ir kluss un ielaidies lieganā ziemas miegā, gaidot urdzošos pavasara strautus un pirmos gājputnu barus...
      Sīlis ieradies apciemot veco pīlādžkoku, bet blakus , liegani šūpo savus zarus sēru bērzs, domīgi pieskaroties pīlādzogu sārtajam drebošajam ķekaram. To lēni glaudot un ieaijājot saldā miegā...
     Kailos zarus uz debesīm pastiepusi, stāv vecā ābele... Vai tā lūdzas siltumu, smaržīgu sārto ziedu rotu vai varbūt zeltaini dzelteno ābolu nastu...
      Mierīgs un domīgs stāv kastanis, atcerotie garās staltās ziedu sveces, rotājoties  pavasara saules staros un neliela priedīte ,drebinādamās stāv purva malā, slēpdama savā pakājē sīku nobijušos dzērvenes krūmiņu. Zem pēdējām lapiņān, kā maza uguntiņa, spīd paslēpusies dzērveņu odziņa.