Neko man nevajadzēja,nekā man nebij lieka,
Es biju tāds kā tukšs un pamests nams,
Kur valda miers-nav bēdu un prieka,
Un viss ir pats par sevi saprotams.

Es gāju ,neredzot,kā debess plešas,
Kā ļaužu acīs smaidi deg un dziest,
Tu pienāci man klāt.Tu biji sveša.
Tu klusiņam man kaut ko teici....

Tev roka bija siltā lietū valga,
Un tad es pēkšņi sapratu,ka līst,
Es visu sapratu,un dzīve spalga
Kā pērkons atbalsojās ausīs.