Reiz, zilās jūras malā,
Sirms večuks dzīvoja.
Ne draugu tam ne radu –
Neviena nebija.

Te vakarā kāds pēkšņi
Pie durvīm klauvēja.
- Kas esi? - Večuks taujā,
Bet iekšā nelaida.

- Es – Bagātība tava,
Kas darīs varenu...
- Ak nē, es bagāts biju,
Bet laimi neradu...

Te nākošajā dienā,
Jau atkal klauvē kāds.
- Es – Mīlestība tava,
Ver durvis, pretī nāc!

- Reiz tiku mīlēts ļoti,
Pats karsti mīlēju,
Ka galvu pazaudēju,
Bet laimīgs - nekļuvu...

Kad trešās dienas rītā
Skan klauvējiens pie rūts,
Redz Draudzību tas nākam,
Ver durvis, spiež pie krūts!

Un večuks gaiši smaida -
Par draugiem – vienmēr prieks!
Te pēkšņi...līdzi ienāk
Tie divi... nelūgtie...

- Bet es tak durvis vēru
Tikai Draudzībai,
Ne mīlestībai vecai
Un dzīvei bagātai!!!
* * *
- Tik sens jau tas virs zemes,
Bet vēl nav sapratis,
Ka liktenis ir lēmis –
Ar Draudzību – nāk viss!