Tiem, kas neatceras padomju laikus, atgādināšu, ka padomju iekārtā visādas atskaites un pārskati bija plānveida ekonomikas sastāvdaļa. Un katra brigāde, katra rūpnīca, kā arī pārējās organizācijas regulāri atskaitījās par padarīto. Bieži vien padarīts bija tikai atskaitē, bet realitātē darbs nebija izdarīts. Eksistēja pat tāda atskaišu sociālistiskā sacensība, kur viens ar otru sacentās atskaišu rakstīšanā. To tad arī sauca par ķeksīšu likšanu.

Šobrīd dažādas organizācijas - gan valstiskās, gan nevalstiskās, publicē visādus atskatus un pārskatus par padarīto iepriekšējā gadā. Citiem vārdiem sakot, velk ķeksīšus. Negrasos apstrīdēt to lietderību, tas droši vien ietilpst šo organizāciju darbības veidos un principos - izmantot jebkuru iespēju, lai uzrunātu savus potenciālos atbalstītājus. Jo drīz taču vēlēšanas!

Kāds gudrs cilvēks ir teicis, ka jāsaka tikai tad, kad nevar neteikt. Ko tad mums šīs organizācijas saka? Kas to atskaitēs ir tāds, ko nevar neteikt? - «Mēs tādi un tādi, pagājušajā gadā paveicām to un to.» Kā apliecinājumu pievieno arī dažādas fotogrāfijas. Dažs labs, to visu aplūkojot, saka - tu, re, kādi malači! Cits teiks - naivie. Vai tiešām jūs domājat, ka tam ir kāda jēga, jo, lai cik tu rakstītu savus paviršos paziņojumus un nekvalitatīvās vēstules un protestus, nevienam no tā ne silts, ne auksts. Lai cik mēs darītu to, ko pagaidām pretinieks ļauj, šādi mēs viņu neapdraudam. Mūsu pretinieks ir tas, kurš rada tādus politiskos un sociālos apstākļus latviešiem, ka tie nav noteicēji Latvijā un rezultātā izmirst. Un vai šie atskaišu rakstītāji latviešu pretinieku pareizi atpazīst un novērtē? Varbūt organizācijas domā, ka pie varas esošie nemaz nav pretinieki, tikai nejēgas, kuri dažas lietas nepareizi izprot. Un tam lietas tikai jāizskaidro, un viņš visu sapratīs! Pēkšņi vairs tautu nekrāps, nezags...

Viens manāmi iedzēris cilvēks man kādā publiskā pasākumā teica jautāja: «Vai tu domā, ka no onanēšanas dzimst bērni? Kādu baudu jau vari šādi gūt, bet man no tā - kāda jēga?» Šoreiz apzināti nesaucu nevienu vārdā, jo mērķis nav kādu aizskart vai atmaskot, bet runāt par problēmu kopumā. Viens šodien latviešu sabiedrībā pazīstams cilvēks pirms dažiem gadiem arī aprakstīja padarīto un minēja, ka izplatījis tūkstošiem skrejlapu. Kaut patiesībā labi, ja simtu. Ar to es gribu teikt, ka lielākoties šajās atskaitēs bieži tiek visādas lietas piedzejotas un tajās parāda rakstītāju labāku nekā ir patiesībā. Tikai par mirušajiem saka ko labu vai neko. Es runāju par dzīvajiem un tāpēc atļaujos pateikt arī kādu skarbāku vārdu. It sevišķi, ja runājam par tiem, kas pretendē un latviešu tautas vienīgo cerību.

Es labprātāk izlasītu atskaiti, kurā būtu rakstīts, ka kādas organizācijas darbības rezultātā Jānim vai Pēterim kļuvis labāk. Reāli! Ziemā siltāk, pārtikušāka ģimene... Mums ir jāstrādā konkrētu cilvēku labā. Un no šiem, konkrētiem cilvēkiem, veidojas arī konkrēta tauta, kuras labā mēs cīnāmies. Nevis abstraktas demokrātijas, taisnīguma, kaut kādu cilvēktiesību un citu lietu labā. Mums ir jāapzinās, kādā laikā, kādā valstī mēs dzīvojam un par kādu tautu cīnāmies. Starp mūsu tautiešiem daudz ir tādu, kuri nav tā vērti, lai godīgs patriots viņa labā ziedotos. Un tādu gadījumu ir daudz, kad man jautā, vai tad par šo latvieti man ir jācīnās. Vai tad šim latvietim ir jāpalīdz? Vai viņš to ir pelnījis, un vai viņš to novērtēs, bieži jāsecina, ka nē. Nenovērtēs un nav pelnījis. Kāpēc - tas ir cits jautājums, bet šoreiz par sekām. Parasti atbildu: atrodi tādu, kas to ir pelnījis un palīdzi tam. Par to tad arī rūpējies, un viņš būs pateicīgs. Tieši tie ir cilvēki, par kuriem mums ir jārūpējas vispirms. Palīdzēt nenozīmē iedot zivi. Palīdzēt nozīmē iedot makšķeri un iemācīt makšķerēt. Šāda palīdzība darbosies ilgi, bet nepelnīti iedotā zivs veicinās slinkumu un drīz būs nepieciešama nākamā, jo iepriekšējā jau būs apēsta. Un vēl būs jānoklausās iebildumu, ka bija maz sālīta vai nepareizi vārīta. Kad būsim palīdzējuši tiem, kas to ir pelnījuši, un no tiem izveidojuši latviešu tautu, varēsim šajā kopumā uzņemt arī tos, kas to šobrīd nav pelnījuši, bet, pareizās proporcijās tos iekļaujot mūsu vidū, panāksim šo cilvēku prātu un siržu attīrīšanos. Iemācīsim viņus makšķerēt!

Ieguldot visus spēkus kārtējā vēlēšanu kampaņā, mēs nebūsim palīdzējuši latviešiem. Mēs būsim palīdzējuši pie varas esošiem nostiprināt mītu par demokrātiju un tiesiskumu Latvijā. Ja mēs piedalāmies viņu rīkotajās vēlēšanās, mēs nedrīkstam tos saukt par noziedzniekiem, jo paši piedalāmies viņu rebēs. Citiem vārdiem sakot, ar savu klātbūtni mēs legalizējam un balstām pastāvošo varu. Vai tiešām kādam ir ilūzijas, ka latviešu mazākums var iegūt vairākumu Saeimā un mainīt likumdošanu, lai apturētu latviešu izmiršanu un nodrošinātu latviešiem noteicēja lomu valstī? Protams, tas nebūtu slikti, ja kāds no patriotiskiem latviešiem iekļūs Saeimā. Viņam būs labi apmaksāts darbs, tiks kāda vieta arī palīgam, un ja viņu neiebiedēs un nenopirks, tad viņš pateiks arī kādu patiesu vārdu no tribīnes. Tas arī būs viss, ko iespējams sasniegt, ejot šo ceļu.

Bet ir arī cits ceļš, kurš iepriekšminētajam netraucē. Tieši otrādi - palīdz un to pilnveido. Vara valstī pieder tam, kam pieder iela! Kam pieder ielas Rīgā, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā?... Un viņiem pieder arī vara. Ja šajās pilsētās, vēl dzīvojošie, latvieši vienosies kaut katrā otrā kāpņu telpā ieviest latvisku tīrību, ja vienosies ieviest latvisku kārtību pagalmā, tad mūsu ietekme valstī palielināsies, un mums būs lielāka teikšana, bet tas nav karogotais ceļš un drīzi panākumi nav gaidāmi. Toties tas ir vienīgais saprātīgais. Pārējie ir maldu ceļi.

Leonards Inkins
2006.g.
Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=1263