Būt bagātam, dzīvot bagātībā – tas ir lieliski! Bagātībai nav jābūt dzīves mērķim, tai jānāk pie cilvēka kā viņa nemitīgās attīstības, pilnveidošanās sekām. Tikai tad tā nesīs prieku un to nebūs iespējams zaudēt.
„Veiksme – tā ir pāreja no neveiksmes uz neveiksmi ar pieaugošu entuziasmu” (U. Čērčils)
Gribu jūs nedaudz iedrošināt. Mūsdienu tendence ir tāda, ka starp desmit visbagātākajiem cilvēkiem pasaulē, lielākā daļa savu bagātību ieguvuši no nulles, neskatoties uz to, ka vēl dažus gadu desmitus atpakaļ, paši bagātākie cilvēki savu matu ieguva mantojuma ceļā.
Lai arī kāds būtu jūsu patreizējais stāvoklis, nevajag nolaist rokas! Atšķirība starp veiksminieku un neveiksminieku ir tāda, neveiksminieks ir vājāks par neveiksmi, bet veiksminieks – stiprāks! Par neveiksminieku kļūt ir viegli. Pietiek tikai pie gadījuma pažēloties par dzīvi.
Par veiksmīgu būt ir daudz grūtāk, jo nepieciešams visu, kas notiek, uzskatīt par paša organizētu, jāuzņemas atbildība par savu dzīvi, nepārvelt to uz citiem cilvēkiem, ārējiem apstākļiem, likteni, valsti vai Dievu. Neveiksminieks vienmēr var atrast kādu, kurš varētu būt vainīgs viņa neveiksmēs, un pat, ja viņš atzīs sevi par vainīgu, tad neko nedara, lai kļūdu izlabotu.
Daudzi cilvēki izjūt neapzinātas bailes neveiksmju priekšā, bailes situāciju priekšā, kurā var zaudēt „seju”. Gadu no gada viņi sev uzstāda tikai tādus uzdevumus vai mērķus, kuru sasniegšana ir garantēta, kur neapšaubāmi tiks gūti panākumi, tai pat laikā liedzot sev attīstību. Bailes neveiksmes priekšā nedod iespēju uzvarai. Jebkuras attīstības laikā cilvēks ir pakļauts krīzēm. Tālāk minēšu piemērus, kuri skaidri parāda, ka ne izcelsme, ne vecums, ne fiziskais stāvoklis nav šķērslis, lai sasniegtu mērķi – būt bagātam, kļūt pazīstamam un gūt uzvaras savā dzīves kaujā.
ASV prezidents Bendžamins Franklins jaunībā rīkojās šādi. Viņš izvēlējās kādu no savām īpašībām, rakstura iezīmēm un veselu nedēļu pievērsās tikai tam, lai pilnveidotu šo īpašību. Nākamajā nedēļā viņš izvēlējās kādu citu un rīkojās tāpat, līdz bija izkopis visas tās īpašības, kuras uzskatīja par svarīgām.
Džeks Londons romānā „Martins Īdens” apraksta, kā vāji izglītots matrozis, nolēmis nodarboties ar pašizglītošanos, divu – trīs gadu laikā kļuva par vienu no cienījamākajiem cilvēkiem sabiedrībā. Tas nav tikai grāmatu varonis, tādi cilvēki ir sastopami arī reālajā dzīvē, gribētu piebilst, tādi nav maz.
M. Lomonosovs ar kājām un mazu pauniņu plecos atnāca uz Maskavu un kļuva par vienu no vadošajiem zinātniekiem savā laikā.
Reju Džonsu, kādu Ņujorkas žurnālistu, atlaida no darba par ierašanos darba vietā iedzēris. Aizvainots viņš aizcirta durvis un devās uz tuvāko bāru. Lādot visu savu dzīvi viņš tur nodzēra visu savu naudu, un tad streipuļodams devās mājup. Pa ceļam viņu nežēlīgi piekāva, salauza kāju, apzaga, atņēma dokumentus, pulksteni un drēbes. Viņš atjēdzās slimnīcā, kas domāta bezpajumtniekiem, stundu skatījās griestos, bet pēc tam palūdza papīru un rakstāmo. Rezultātā radās romāns par viņa dzīvi, kas drīzumā kļuva par bestselleru un atnesa autoram lielu naudu. Vēlāk par šo romānu izrādīja interesi kino ļaudis, un nauda sāka plūst straumēm. Pēc vairākiem gadiem viņš kļuva par vadošo scenāristu Holivudā.
Šajā vietā nejauši nāk prātā tas, ko savās lekcijās apgalvo Torsunovs: cilvēks no darba drīkst aiziet tikai divos gadījumos:
1) Ja priekšniecība izsauc pie sevis, pasaka paldies par darbu un atlaiž;
2) Ja ir cits piedāvājums, kuru nevar nepieņemt.
Ar to gribas teikt, ka tajā brīdī, kad tiekat atlaists no darba, jūs esat no tā izaudzis un gatavs kaut kam lielākam, ko pierāda arī gadījums ar žurnālistu no Ņujorkas.
Čārlzs Nesslers jaunībā izgudroja kā ar uzsildītas bora pastas palīdzību var izveidot lokainus matus. Viņš no Vācijas devās uz Ameriku, kur savu izgudrojumu pārdeva frizieriem un nopelnīja savus pirmos 3 miljonus.
Žilletam bija jau pāri piecdesmit gadiem, kad viņam radās ideja par drošu bārdas nazi, Kārlim Madžam – septiņdesmit, kad viņš organizēja skaitītāju ražošanu, kas domātu auto stāvvietām.
Valentīnai Travinke (Petrovai) bija 68, kad kļuva slavena kā dziedniece un rakstniece, kas populāri atspoguļoja tautas medicīnas metodes.
Pat daudzkārtējas „izgāšanās” eksāmenos nevar apturēt tiekšanos uz biznesa virsotnēm. Tam piemērs ir Aleksandrs Gafins (Alfa bankas vice-prezidens).
Tomasam Edisonam bija ļoti slikta atmiņā, īpaši jaunībā. Skolā viņš aizmirsa praktiski visu, ko viņam mācīja, un vienmēr vilkās „astē”. Viņš noveda skolotājus izmisumā, un viņi teica, ka Edisons ir pārāk stulbs, lai mācītos. Ārsti domāja, ka viņam ir kāda smadzeņu slimība, jo zēna galvai bija nedaudz dīvaina forma. Faktiski viņš skolā mācījās tikai trīs mēnešus. Pārējā laikā māte darbojās ar viņu mājās. Acīmredzot viņa to izdarīja lieliski, jo Edisons izmainīja pasauli, kurā mēs dzīvojam.
Vēlāk Edinonam izdevās attīstīt lielisku zinātniskās informācijas atmiņu. Blakus tam viņš ieguva neticamu spēju KONCENTRĒTIES. Darbojoties ar konkrētu zinātnisku problēmu, viņš aizmirsa par visu uz pasaules. Kādu reizi, kad viņš bija pārņemts ar kārtējo zinātnisko uzdevumu, viņš devās uz vietējo pārvaldi nomaksāt nodokļus. Kad pienāca viņa rinda, Edisons nespēja atcerēties savu uzvārdu. Viens no kaimiņiem, pamanījis zinātnieka minstināšanos, atgādināja, ka viņu sauc Tomas Edisons.
Edisons bieži strādāja caurām naktīm savā laboratorijā. Kādu rītu, gaidot brokastis, viņš aizsnaudās. Viens no asistentiem, kurš jau bija pabrokastojis ceptu olu ar bekonu, nolēma izjokot zinātnieku, uzliekot viņam uz galda priekšā savu paplāti ar tukšajiem traukiem. Atmodies, Edisons ieraudzīja maizes drupačas un tukšo kafijas tasīti, nodomāja, ka ir jau pabrokastojis pirms iemiga. Viņš atbīdīja krēslu no galda, uzpīpēja un no jauna devās pie darba. Viņš nekad nebūtu uzzinājis, kas notika, ja asistents nebūtu sācis skaļi smieties.
Visi šo cilvēku dzīves stāsti apvieno to, ka starp viņiem un sabiedrību bija kolosāla atšķirība karmiskajā potenciālā. Ja vienā gadījumā tā izpaudās ar lielu zināšanu bagāžu, tad otrā tā bija grandiozs emocionālais taupīgums. Visiem šiem cilvēkiem bija, ko atdot, bet daži no viņiem to dara vēl tagad. Viņi ticēja sev, lēnām un pacietīgi krāja savas vēlmes un spēkus, un kādu dienu, veiksmīgu apstākļu sagadīšanās rezultātā (kurus, jāatzīmē viņi paši sev radīja ilgu gadu laikā) notika (un notiek) potenciāla realizācija – zinātnē, literatūrā, mūzikā, biznesā, politikā…
Nekad nevajag nolaist rokas, bet gan pievienoties tiem tūkstošiem cilvēku, sievietēm un vīriešiem, jauniem un ne tik ļoti, kuri spēja noticēt sev un gūt panākumus.
Parasts cilvēks normālos apstākļos par naudas teorētisko saturu parasti pat arī nedomā, jo tūkstoš reizes pārbaudītā dzīves filozofija naudas jomā ir gaužām vienkārša: pilns maks atver daudzas durvis, ļauj apmierināt visas vēlēšanās un vajadzības; plāns maks ir nemitīgs rūpju avots visās jomās - gan sadzīvē, gan uzņēmējdarbībā.
Paradoksāli fenomenāla parādība ir papīra naudas zīme. Piedrukājot papīrītim vienu nulli, naudas pirktspēja desmitkāršojas. Ja piedrukā divas nulles, tad par necilo papīru var nopirkt simts reizes vairāk preču, taču ja piedrukā vēl vienu nulli tad šī naudas zīme jau robežojas ar fantastisku: papīra spēks pieaug tūkstoš reižu.
Mūsdienu sabiedrībā naudai ir būtiska nozīme ne tikai katra cilvēka, bet arī visas sabiedrības dzīvē. To var uzskatīt par vienu no būtiskākiem cilvēces sasniegumiem. Valstī funkcionējoša naudas sistēma var vai nu sekmēt, vai nu bremzēt tās tautsaimniecisko izaugsmi. Nacionālā nauda ir arī viena no valsts neatkarības pazīmēm. Naudas funkcionēšana mūsdienās cieši savijas ar banku u.c. finansu institūciju darbu. Nauda un ar to saistītie jautājumi veido nozīmīgu problēmu loku ekonomikas zinātnē un tautsaimniecības praksē.