Žagatas.

Reiz runcis, pienu nodzēries,
Bij saulē saldi aizsnaudies,
Un, it kā medīt iedams slepu,
Viņš kustināja ķepu.

To noskatijās žagata un -žvīkst!-
Pie kaimiņienes prom kā likts.
- Vai zini, māsiņ, ko no jauna?
Nu runcim gan ir gājis ļauni.
Es noskatījos slepu-
Tam peles sakodušas ķepu.-
Kad otrā žagata ar trešo satikās,
Tai pļāpāt patikās:
- Vai, mīļā! runcim peles uzbrukušas
Un visam ķepas nograuzušas-
Kad trešā ar ceturto,
Tai viņa pačukstēja sekojošo:
- Kāds miljons peļu runcim uzkritušas
Un to ar visām četrām apēdušas-
Bet, kamēr pļāpas runci apraudāja,
Vēl viena atsteidzās un skaļi žvadzināja,
- Ak šausmas! ppastardiena nāk,
Jo miroņi jau mosties sāk,
Tas runcis, ko pirmīt apglabāja,
Ir augšamcēlies, man ar asti māja!

Ak, sargāsimies ticēt žagatām,
Visvairāk- paši piederēt pie tām!        

    

  \Pēteris Sils\