Ir likumi, tikumi, tradīcijas, noteikumi, kā dzīvot pareizu dzīvi. Ir vēstures, mācību grāmatas, kurās katrā var atrast atbildi uz kādu konkrētu jautājumu. Bet viena vienīga grāmata ar nosaukumu, piemēram, „Kā dzīvot pareizi?”, kuru pat vienam izlasot agrā jaunībā, viss būtu skaidrs un atliktu tikai rīkoties, taču nav. Ir tikai teicieni – no kļūdām mācāmies, liktenis tā lēmis. To likteni arī var uztvert dažādi – tas var būt arī tas cits, otrs, ne jau cilvēks pats visu nosaka savā dzīvē, tās ritējumā.
   Ja būtu viena grāmata, pēc kuras vadoties visi dzīvotu, laikam valdītu briesmīga garlaicība un vienmuļība – nebūtu, ko vainot savās neveiksmēs, neveiksmīgo vispār nebūtu, visi vadītu savas ikdienas gaitas pārtikuši un laimīgi... Pēc kā alktu? Lielāku laimi jau vairs nemaz nevajadzētu nevienam. Kādam lielu laimi sagādātu cita nelaime? To neviens vispār nepamanītu, jo nezinātu, ka tā arī var būt. Pareizā dzīvē nelaimes nemaz nav.
   Labi vien ir, ka visi nedzīvo tikai un vienīgi pareizi. Nu nav grāmatas, kā dzīvot pareizi. Neviens, pilnīgi neviens nav uzdrošinājies tādu uzrakstīt.