Atnācu, tur, kur runā par pozotīvām domām.  Nu un? Šķiet, ka visu mūžu esmu domājusi pozitīvi, bet notika tas, kas notika. Tagad ir pat tādi, kas uzdrošinās sacīt - domāji un darīji negatīvi.

  Toties es zinu, kā ir tad, kad nebija "jāskaita lati un kā ir, kad jāskaita santīmi".

    Meditēt arī man tagad laiks - es tak meditēju pat no vecām dzijām  (lai tās štrunta kodes neēd) tamborējot grīdsegu. Diezin, vai kāda cita darinot ko jaunu no jaunas dzijas vēl domā par ko citu.

    Tas Ferrari ar pilnu bagāžnieku ferreoro man ir prātā. Tik nav man vēl tie 100 miljoni, lai Anitai varētu iedot vienu. Varētu jau dot 10 miljonus, bet gan jau kādam no jums arī vajag kādu miljonu, tik dažiem tad man iznāktu pa 10, pašai ar nekas nepaliktu, lai atrisinātu savas un bērnu problēmas. Man būs kaut kādā citā dzīvē? Bet man vajag jau šodien, jo pagaidām esmu vēl te.

   Jā, zinu visu, arī to, ka nezinu neko. Vakar vecajai mātes siltumnīcai tīrīju nost sniegu - lai tie jumta koki nesalūzt. To siltumnīcu jau man nevajag, bet vienā tās stūrī ārpusē aug anemones, kas man ļoti patīk. Ar katru gadu to kļūst arvien vairāk. Drīz jau, pavisam drīz tās sāks ziedēt, vispirms gan jānokūst biezajam sniegam, skaistajiem sniegpulksteņiem jāizplaukst... Nezin vai šogad uzziedēs tās vizbulītes, kuras pag gad atnesu un iestādīju.

    Runājiet vien, interesanti palasīt. Man tik jātamborē  tā grīdsega, lai mazāk māja jāmazgā - noklāšu pie durvīm, tur tad arī paliks ka'da netīrumu daļa. Ha. Ar ko pašai "apklāties", lai netīrumi nenāktu virsū? Pietiekami jau tu ir uz manis. Jā, vakarā laikam jāiet  vēl vannā.