Pie tukša zārka
es apraudu savu mūžu, savu likteni.
Cilvēki garām iet un nepamana -
ne jau mani,
bet tukšo zārku,
kas tiem seko, tāpat kā man!

es redzu - jūs ne!
Mefistofelis, ļaunu smīnu,
uz zārka malas apsēdies,
kājas kustina.

viņam par nožēlu, es neesmu Fausts,
un šoreiz līgums netiks slēgts.
Es nedomādams zārkā gultos,
ar blīkšķi vāku cirstu ciet,
lai Mefistofelim nāktos krist no zārka nost
un velties tik uz savu pekli vien.

Pie tukša zārka,
melnā samtā šūdinātā ar asins sarkanām mežģīnēm,
es sāku savu laimi rast -
ES ESMU DZĪVS!

Tukšais zārks,
lai kādu brīdi paliek vēl tukšs,
man spēka vēl gana
cīnīties ar daudziem.

Es lēnām pieceļos
un zārku aizveru.

Tur paliek šaubas, bailes, nemiers.
Es zinu, ka laika man nav daudz,
un nākamreiz, kad zārku vaļā vēršu
iekšā palikšu arī es.

Mefistofelis tad nāks un vēlreiz mēģinās
manu dvēseli līdzi raut.
Bet man nav bail,
jo zinu, ka tā tīra...
Viņš arī to zina!!!