Sīk sīkiem solīšiem,
parastiem vidusmēra soļiem,
milzīgiem šļūcošiem soļiem
izbradātas tik svētās atmiņu takas.

Sirds pavedieni,
kas vienoja pagātni ar tagadni,
pārrauti uz mūžīgiem laikiem.

Viss, kas atlicis
ir pēdu nospiedumi,
kas iespiedušies tik dziļi zemē,
ka pat lietus nespēj tos noskalot.

Smadzenes nesūta vairāk impulsu sirdij,
tā nespēj vairs atcerēties
to, kas reiz bijis tik dārgs.

Rētas, kas nespēj sadzīt,
tās - mūsu mīļoto cilvēku pāridarījumi,
kas reizēm ne no ļauna,
bet vienkārši tāpat aiz pārskatīšanās izdarīti.

Atmiņu takas pazūd miglā,
jo nav iespējams redzēt to,
ko sirds nespēj atcerēties.

Sīk sīkiem solīšiem,
milzīgiem soļiem
atmiņu takas izbradātas
un pārklātas ar miglas plīvuru.

Sirds aizmirsusi atmiņas miglas plīvuros
atceroties tikai pēdas,
kas vēl tik ļoti nesen izbradāja visu kas atmiņā glabāts, kas svēts!!!