Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados,

esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām

mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas

košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu

pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās

ciet. Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas

pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē.

Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem

un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna,

atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās

ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu,

atgriežoties mājās tad, kad

iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu

neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti

iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus,

un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai

un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens

nepalika resns, jo

mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles

dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu

konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju

skatīties multeni, jo arī video mums nebija!

Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām.

Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem

strautiņiem,

sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un

pļāpājām, par ko vien gribējām. Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie

durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši!

Vieni paši

cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs

vispār izdzīvojām?

Mēs izdomājām spēles ar kokiem, konservu bundžām, mēs zagām ābolus no

kaimiņu pagalmiem un ēdām ķiršus ar visiem kauliņiem. Katrs kaut reizi ir

pierakstījies futbolā, hokejā vai volejbolā, bet ne visi tika pieņemti

komandā. Tie, kuri netika, iemācījās tikt galā ar vilšanos.

Meitenes, atceraties lēkājamās gumijas?! Interesanti, ka neviens puisis

pasaulē nezin šīs spēles noteikumus!

Šī paaudze mums ir devusi cilvēkus, kuri spēj riskēt, tikt galā ar problēmām

un radīt ko tādu, kas līdz šim nav bijis, nav eksistējis. Mums bija izvēles

brīvība, brīvība riskēt un brīvība uz neizdošanos,

atbildība, un mēs kaut kā vienkārši iemācījāmies ar to visu rīkoties.

Ja esi viens no šīs paaudzes,

tas ir apsveicami. Mums ir paveicies, ka mūsu bērnība beidzās

līdz tam laikam, kad valdība jauniešiem iemainīja brīvību pret

skrituļslidām, mobilajiem, zvaigžņu fabriku...

Un kā ir tagad?

- kļūdas pēc Tu spied savas sistēmas piekļuves kodu uz savas mikroviļņu krāsns;

- Tev ir 15 numuru saraksts, lai sazvanītu savu ģimeni, kurā ir 3 cilvēki;

- Tu sūti e-pastu savam kolēģim, kurš sēž Tev blakus;

- Tu esi zaudējis kontaktu ar saviem draugiem vai ģimeni tāpēc, ka viņiem

nav e-pasta adreses;

- Pēc darba dienas Tu atgriezies mājās, un atbildi uz telefona zvaniem tā,

it kā joprojām atrastos darbā;

- Tu krīti panikā, ja izej no mājas bez sava mobilā telefona, un ej atpakaļ,

lai to paņemtu;

- Tu no rīta pamosties, un pirmais, ko izdari - pieslēdzies internetam;

- Tagad lasi šo tekstu, piekrīti tam un smaidi tāpat kā es

- Un zini, kam šo rakstu pārsūtīsi....