Pasaule ir tik pilna ar brīnumainu spēku, kas staro mums apkārt. Atliek tikai atvērt acis un paņemt sev vajadzīgo devu tam, kam mums tas ir vajadzīgs. Mēs katrs savā ziņā spējam būt tik neatkārtojami, ka citu acīs iemetas skaudības dzirksts. Ir cilvēki, kuri šo spēku gūst citu vārdos un atbalstā. Šie cilvēki savā ziņā ir atkarīgi no sabiedrības. Mirklī, kad kaut viens no apbrīnotāju bara aizmirsīs Tev šodien atkal pateikt, ka Tev ir skaisti mati, atkarīgajam liksies, ka nav kaut kas tā kā tam jābūt. Pēkšņi mati tiks nogriezti un frizūra mainīta daudz savādāk. Viņš ir zaudējis savu neatkārtojamību uz visiem laikiem, jo arī attiecīgais spēks ir pazudis nu jau uz visiem laikiem.
Ir cilvēki, kuriem sevī spēku palīdz atrast parasts putns, kurš lido, lido un pēkšņi atsitas pret jūras virsmu, ienirstot tajā un pēc tam paceļoties debesīs tā, it kā nekā nebūtu bijis. Rodas jautājums - kādēļ mēs tā nevaram? Lidot, lidot, lidot, viss notiek kā parasti, bet tad pēkšņi sisties piedzīvojumā, kurš liek mums atdzimt ar emocijām, straujākiem sirds pukstiem un patiesāku smaidu sejā + minimālu garantiju, ka paliksim sveiki un veseli, ka atgriežoties debesīs viss būs tā pat kā pirms strauji negaidītā pagrieziena? Varbūt vajag vienreiz pārstāt domāt par pašlabumu un vienkārši dzīvot savām emocijām? Bet varbūt nē... Un patiesībā, kāda gan atšķirība starp cilvēku, kurš neļaujas mirkļiem un tādu, kas ļaujas? Jo rezultāts galu galā ir viens un tas pats - abi divi ir laimīgi. Kādēļ? Tādēļ, ka tas, kurš vienmēr visu saplānos un kuram vienmēr un visur ir vajadzīga garantija saistībā ar to, ko viņš grasās pasākt, tas būs laimīgs ejot savu pareizo dzīves ceļu, jo viņš nezinās kā būtu savādāk. Un tas, kurš liek savai sirdij sisties ātrāk, asinīm kļūt karstākām un straujāk ritošām - tas arī būs laimīgs, jo katru dienu pamodīsies ar patiesu smaidu, atvērs savas bērna acis un ar spēcīgu kliedzienu metīsies pieneņu pļavā nebaidoties sasmērēt drēbes ar zāli un pieneņu pienu.
Viņi abi smiesies vienlīdz skaļi un abi būs vienlīdz priecīgi par pasauli. Un katrs dzīvos sev. Vienīgā atšķirība - savādāk.
Un galu galā - individualitāte ir tas, kas mūs katru padara tik īpašu, vienreizēju un neatkārtojamu!