Par neiecietības iemesliem
Plašsaziņas līdzekļos bieži lasām par to, ka esot jāveic kādi īpaši tautas ‘izglītošanas” pasākumi neiecietības mazināšanai. Vai tiešām tas ir nepieciešams?
Šoreiz apskatīsim tā saukto neiecietību pret citām tautībām un rasēm. Kāpēc tā rodas? Lai to izprastu mums vispirms jāsaprot kāpēc tiek veidotas valstis vispār, un jo sevišķi kāpēc tiek veidotas nacionālas valstis.
Valstis tiek veidotas kā dažādu mehānismu kopums lai aizsargātu šīs valsts veidotājus no citiem, tiem kas vēlas pārņemt varu pār šo valstu veidotāju resursiem. Tātad, piemēram, monarhs izveido (vairāku paaudžu laikā) valsti, nosaka tai robežas, noteikumus kas darbojas valsts teritorijā, utt. Viņam ir savi pavalstnieki, kas tam vajadzīgi, jo maksā nodokļus valsts uzturēšanai. Katram citas valsts ļautiņam ir bez ierunām jāpakļaujas konkrētas valsts noteikumiem.
Kā tur bija, kā ne, bet pēc kāda laika tika veidotas nacionālas valstis. Tādas kuŗās pati tauta noteikšot savus noteikumus. Tautai to vislabāk izdarīt, jo katrā tautā ir gan uzņēmēji, gan strādnieki, gan domātāji utt. Vienu vārdu sakot tautā ir pārstāvētas visas sociālās grupas. Viena sociāla grupa ir tikai viena... Tāpēc mēģinājumi radīt proletariāta valstis, uzņēmēju valstis u.c. ir lemtas agrākai vai vēlākai bojāejai. Pārējo sociālo grupu neapmierinātība kļūst par destruktīvu rīcību attiecībā pret valsti, un sagrauj to. Savukārt nacionālā valstī tiek pārstāvētas visas sociālas grupas, un savstarpējas sadarbības rezultātā veiksmīgi konkurē ar citām valstīm. Tik vien vajadzīgs kā veicināt tautas kopības apziņu šādā valstī, un tauta pati visu izdarīs...
Un nu atpakaļ pie neiecietības (pret cittautiešiem) . Tā veidojas valstīs, kuras nav nacionālas, bet tautai vēl ir kāda kopības apziņa un vēlme veidot savu valsti. Valsts taču tiek veidota lai aizsargātu savējos pret svešiem (sk. augstāk), taču ja tā nekalpo šim mērķim, tad tauta pati cenšas sevi sargāt. Cittautietis taču ir no citurienes. Viņš ir ieradies šeit lai konkurētu ar maniem tautiešiem, ar mani – tā domā normāls nacionālas valsts pilsonis. (Un es šeit nedomāju tūristus. To piemetinu, jo gara acīm jau redzu komentārus kas tiktu pievienoti zem šī raksta, ja es šo apstākli īpaši neizceltu...) Ja reiz tie cilvēki kuŗiem valsts pilsoņi it kā ir uzticējuši varu rūpēties par kopīgo valsti neko nedara lietas labā, tad pilsoņi organizējas paši. Kļūst neiecietīgi pret svešajiem konkurentiem. Taču pavisam dīvaini šķiet, ka varu turošie cilvēki sāk norādīt pilsoņiem ko tie drīkst, un ko nē. Pret svešu zemju viesstrādniekiem esot jābūt iecietīgiem, viņi esot mums vajadzīgi, okupanti, kolonisti un viņu pēcnācēji esot mūsējie, cilvēkiem būtu nepieciešams mainīt savu viedokli, utt. Es pat nepieminēšu visu... Lūk, tas jau liecina par to, ka šie valsts varu turošie cilvēki ļaunprātīgi izmanto šo varu lai īstenotu kādas citas – ārpus konkrētās valsts stāvošas varas intereses.
Un šī atziņa izskaidro arī to, kādēļ latvietis Latvijā nav saimnieks savā zemē, nav un nav ne pārticības, ne pārējais pēc kā tīko cilvēki. Mēs tik vien drīkstam noteikt valsts dzīvē kā aiziet uz vēlēšanām un nobalsot par kādu kas mūsu intereses nepārstāvēs, jo tie, kas tās varētu pārstāvēt jau laikus ir nobīdīti malā. Vara taču neļaus to sev atņemt. Un neļaus jebkuŗiem līdzekļiem. Mēs drīkstam atļautos datumos pavicināt karogu, aizdegt svecīti, Ja to darām neatļautos datumos, tad vara tūlīt sarīda tos tautiešus kas ir noticējuši varas godaprātam pret tiem kas tam netic. Tie, kas netic esot ļaunie radikāļi.
Vara manipulē ar cilvēku prātiem lai īstenotu mērķus kas nav saistīti ar tautas mērķiem. Tādēļ atcerēsimies – neticam tam ko mums par iecietību stāsta politiķi un pērkami jeb maldus domājoši žurnālisti, neticēsim tam ko stāsta no citām zemēm finansētas it kā vietējās organizācijas. Neticēsim tam ka šobrīd Latvija ir neatkarīga, ja zinām ka dažādi starpvalstu organizāciju likumi un līgumi ir pārāki nekā Latvijas Satversme. Atcerēsimies, ka Tikai pašiem organizējoties sevis aizstāvībai mēs varam kļūt saimnieki savā zemē.  Darīsim visu iespējamo lai vara būtu atkarīga no mums nevis mēs no varas. Sāksim domāt par to kā to panākt. Dalīsimies savās pārdomās ar citiem. Būsim konstruktīvi neiecietīgi pret tiem kas mums traucēs (tādi noteikti būs)

Par brīvu, neatkarīgu un latvisku Latviju.