Šodien pēc ļoti ilga laika atkal "ielīdu" Oto čatā. Nebiju bijusi tur sen sen, lai gan pāris gadus atpakaļ biju ļoti aktīva čatotāja. Nekas daudz jau tur nav mainījies, pat liela daļa niku tik pazīstami šķita! Kad uzrunāju- tiešām! Daudzi no kādreizējiem paziņām vēl aizvien ir patstāvīgi Oto čata apmeklētāji ( gribas teikt- iedzīvotāji). Hmm, interesanti. Nezinu, bet mani čats un čatošana aizrāva laikā, kad personīgajā dzīvē viss bija sagājis šķērsām, kad vajadzēja atpūsties no visa, lai nesajuktu prātā. Sākumā man tā tiešām bija vieta, kur pajautroties, uzlabot omu, atpūsties. Nekā nopietna, viena vienīga jautrība. Un tādu kā es tur bija ne mazums. Ar dažiem čatistiem sarunas izvērtās arī nopietnākas. Nevarētu teikt, ka reāli iepazinos ar daudziem sarunbiedriem(-ēm). Toties tie ir tādi cilvēciņi, ar kuriem uzturu kontaktus vēl aizvien. Vienārši super draugi, savējie.
Tēma,par kuru šodien apspriedās čatā, bija- vai čatā var atrast ko nopietnu, kāpēc cilvēkiem čatā patīk sameloties, ko darīt, ja meli atklājas. Zinu, ka čatā var atrast arī nopietnas attiecības(manā  draugu lokā ir ģimene, kura tapa pateicoties čatam, tagad viņi audzina meitiņu. Vai bez čata starpniecības viņi satiktos, ja puisis ir no Dobeles, bet meitene bija no Liepājas?) Kāpēc samelot patīk čatā? Nezinu, pati biju tāda, kāda esmu, bez meliem. Un man paveicās- arī tie, kuri man šķita patīkami, ar kuriem gribējās iepazīties reāli, bija tieši tādi, kādus es biju viņus iepazinusi. Protams, ne viens vien tādas sapņu pilis cēla un tādus pasaules brīnumus solīja visiem, ka nebija grūti nojaust melus. Varbūt čats šādiem cilvēkiem ir vieta, kur celt pašam savu pašapziņu? Manā aktīvajā čatošanas periodā arī spriedām par šo tēmu. Vienīgais secinājums, pie kāda nonācām - cik cilvēku, kas melo,tik iemeslu viņu melošanai.
Es labāk pieturos pie patiesības. Kāda nu esmu, tāda esmu.