Kur tava manta, tur tava sirds!

Sirdsapziņas balss noskaņo cilvēku jūtas un prātu un vienus un tos pašus notikumus vienādi vērtēt. Un tā kā cilvēks vairs nedzīvo nošķirti un ar viņa vērtējumiem iepazīstas apkārtējie un līdzīgi arī viņš zina, kā apkārtējie tos vērtē, tad ar laiku izstrādājas to kopīgā attieksme pret dažādām lietām. Tā no katra indivīda sirdsapziņas balss un tā vērtību kritērijiem veidojas arī kopīgi uzskati par dzīves notikumiem un vajadzībām. Jo ilgāku laiku cilvēki atrodas kopā (ģimenē, valstī, tautā) jo vienādāki kļūst viņu uzskati. Tie viņu iepriekšējie uzskati, kurus pārējie nepieņem pazūd un to vietu aizņem jau esošie un citiem pieņemamie. Tas nonāk līdz tam, ka cilvēki par saviem uzskatiem, par to, kas viņuprāt ir pareizi un, kas nepareizi vienojas rakstiski, tas ir pieņem likumus, kuri no uzskatiem pārvēršas par obligāti pildāmiem. Un tā rodas valstis. Pastāv arī nerakstītie likumi jeb tradīcijas. Dažām tautām nerakstītiem likumiem ir daudz lielāks spēks nekā rakstītiem. Jo rakstītie likumi ar laiku cilvēku apziņā pārtop par kādiem no ārpuse uzspiestiem, bet nerakstītie, tie ir mūsu pašu un mēs tiem piekrītam un tos pildām. Ja kāds no mums pārkāpj mūsu pašu nerakstītos likumus, tad pret šo pārkāpēju vēršamies mēs paši, nevis ārējs spēks – valsts. Vairāku cilvēku kopdzīve nemaz nav iedomājama bez šādiem rakstītiem vai nerakstītiem likumiem, ja tos nesaista vienādi uzskati svarīgos jautājumos. Viņu savstarpējo attiecību kārtošanai nevajaga nekādus citus no ārpuses uzspiestus noteikumus. Pietiek, ja tiem ir vienādi uzskati kādā konkrētā jautājumā. Piemēram, islama zemēs praktiski nav zagšanas. Ne jau tāpēc, ka valsts nosaka stingrus sodus, bet tāpēc, ka viņu tautā ir tāds uzskats, ka  zagt nav labi.

Tādus vienādus uzskatus par to, kas ir pareizi un labi un kas ir slikti, kas radušies paklausot katra sirdsapziņai un kas nostiprinājušies sabiedrībā sauc par tikumiem. Ja tautas dzīvotu, katra savā valstī, tad rakstīti likumi tām nebūtu vajadzīgi, bet tā kā dzīvē notiek visādas cilvēku migrācijas valstis to tautas tikumus pārvērš likumos un uzliek par pienākumu tos pildīt arī tos cittautiešus, kas valstī iebraukuši un kuriem bieži vietējie tikumi ir nesvarīgi un cieņu neizraisoši. Tikumu, ar likuma spēku, uzspiešana arī izslēdz sadursmes starp valsts pamatiedzīvotājiem un ieceļotājiem. Jo vecāka kāda tauta, jo stiprāki ir tās tikumi un pareizāki likumi.

Mēs latvieši varam būt lepni par mūsu tēvu un tēvu tēvu tikumiem. Bet problēma ir tā, ka mūsu tikums nav pārtapis likumā. Un no tā izriet sekas, ka valsts grauj tās pamatu. Pamatnācijas tikumu un mēs dzīvojam valsti kuras likums nosaka, lai visiem būtu labi! Bet nav iespējams, lai tad, kad ir labi iebraucējam vienlaicīgi būtu labi arī pamatnācijai.

Atrasts draugiem lv