Bezjūtīgums
Mīļumu vēlos. Tikai mazliet. Pāris apskāvienus, drošības sajūtu, lai nebūtu bail no tumsas. Bet nekā nav. Tumsa tuvojas, bezdibenis. Bet neviens nenāk glābt. Kur JŪS esat?! Kur ir tie cilvēki, kas saucas par draugiem vai radiniekiem? Kur palikuši visi?! Kādēļ nedzird, ka dvēsele mana sauc pēc palīdzības!? Vai tiešām tikai vārdos izteiktas jūtas cilvēki spēj saprast? Kur tad paliek tā mazā balstiņa, kas saka, ka kādam vajag palīdzēt? Nocietināta. Šī balss ir dziļi iemūrēta, lai nejaucas pa vidu dienas darbiem. Tā traucē...
Bet ko, lai dara dvēsele, kas pati vairs nespēj izķepuroties lauka? Lai mirst? Robots. Lūk, kas kļūšu, ja dvēsele mirs. Staigājošs robots ar ieprogrammētu dienas plānu, bez jūtām, bez draugiem, bez mīlestības – dvēseles.

!!!

Grūti pateikt ko jūtu. Īsti pat nezinu ko gribu teikt. Vai atklāt to, kas sen jau krājas sirdī? Vai vienkārši atkal truli pasmaidīt un pateikt : ‘Viss taču ir kārtībā”
Nezinu. Atkal kaut kas tur – dvēselē - notiek. Vai precīzāk teikt, joprojām. Viņa nav radusi mieru, nekas nav izrunāts, neviens nav uzklausīts. Kā, lai palīdz viņai, tai manai dvēseli! Es jūtu kā tur viss jūk un brūk, gluži kā kāršu namiņš. Un nav neviena, kas spētu to pieturēt vai palabot…
Varētu izraudāties, tā no visas sirds. Ielīst gultā, zem segas nevienam nedzirdot, lai nepadomā, ka esmu vāja. Bet nē, es nevaru. Es devu sev solījumu neraudāt, lai cik grūti būtu….. Bet ko tad darīt? ! Es nevaru vairs izturēt.... Tas viss laužas ārā , tur dvēselē plosās viesuļvētra. Un ar katru mazu ikdienas sīkumu tā pieņemas spēkā un izlauž mazliet sienu, kas ir nolikta tai priekšā…
Man bail, tik ļoti bail… No kā!? No sevis! Es jūtu ,ka tur iekšā slēpjas kaut kas patiešām slikts. Kaut kas tāds, kas nesīs daudz ļaunuma, ja tiks laukā…. Nē , nē! Tas nenotiks. Es esmu stipra, es to varu. Viena, bet varu un varēšu. Tas taču nekas, ja nobirst kāda asara…visiem jau tas nav jāzina…

Deja.

Mīksta, silta baltu pūku sega ir pārklājusi pasauli! Viss ir tik kluss un balts. Sēžu pie loga un vēroju jautro sniegpārsliņu dejo... Tās ir tik graciozas dāmas. Lēnā dejas solī tās griežas mums nedzirdamā mūzikas solī. Ik pa reiz liekas, ka mūzika mainās, jo tās pēkšņi paātrina savu gaitu, vai maina dejas soļus, bet joprojām tik graciozi un sakaisti. Interesanti kāda mūzika skan? Lēna, gluži kā senajos laikos ballēs, vai kaut kas mūsdienīgās, vai arī kaut kas tāds ko cilvēka ausis vēl nav nekad dzīvē dzirdējušas... Kaut kas tāds ko var dzirdēt tikai viņas un vientuļais vējš, kas ik pa reizei piebiedrojas?!
Ak , bet vai esat redzējuši viņu kleitas?! Liekas, ka tās šūtas no neredzēti smalka zīda un rotātas ar viskrāšņākajiem un sīkākajiem dimantiņiem pasaulē….
Tādu skaistumu nav iespējams nenovērtēt. Kaut ko tik skaistu savu dzīvi nebiju novērojusi. Tik ļoti gribētos viņām pievienoties, dzirdēt mūziku, būt tik graciozai un skaistai! Būt daļa no šīs pasaules lielākajam un sakaistākajam brīnumam…

Zvaigzne

Rakstīt. Galvenais rakstīt. Tas šobrīd ir mans vienīgais glābiņš no visa. Ir jāpamet kaut kur šīs sajūtas.... Tās burtiski grauž no iekšpuses un laužas laukā. Bet nevar, tās nevar laist ārā. Neviens nedrīkst zināt cik bail man ir patiesībā no nākotnes. No tā kā viss būs... Sirds sāk sisties straujāk, tā grib kaut ko teikt. Tikai es vairs nesaprotu ko. Bailes un dusmas mani ir pārņēmušas. ..Vēlos skriet prom, tālu prom no visa…..
Zvaigznes. Lūk, kas mani glābs. Vēlos kļūt par zvaigzni debesīs. Spožu zvaigzni, kas vienkārši mirdz un iepriecina citus. Tā nezina bēdu. Tai ir tik labi tur augšā – debesīs. Vēlos tur, drošībā, kur nesāp sirds, acis nemirkst sāļās asarās, kas līst aiz bailēm par nākotni….zvaigzne nejūt neko. Tā tikai mirdz. Ļaujiet man kļūt par zvaigzni, kaut tikai uz īsu mirkli, lai zinātu kā ir būt bezjūtīgai!