Cik daudz mēs uzticamies otram cilvēkam? Kam uzticamies vairāk –draugam vai svešām cilvēkam? No vienas puses svešiniekam, protams, uzticamies daudz mazāk. Uz nepazīstamu cilvēku mēs esam pieraduši raudzīties ar aizdomām, piesardzību un zināmu vēsumu.
Tomēr ir reizes, kad tieši pilnīgi svešam cilvēkam esam gatavi izstāstīt visu, kas nospiež sirdi, bet draugam ne. Kāpēc? Varbūt apziņa, ka viņu nekad vairs nesatiksi, un vai tad nav vienalga, ko par Tevi padomās, bet ar draugu ir pavisam citādāk.
Laikam jau daudzi uztraucas, ka ar savu vaļsirdību varētu aizvainot savu tuvāko vai pat pazaudēt. Taču biežāk cilvēki daudz ko noklusē, domādami, ka tā pasargā savu mīļoto. Labāk lai viņš to nezina –būs pārāk sāpīgi... Viņš jau tāpat mani pārprastu...
Dzīvē tā gadās neskaitāmas reizes –draugs domā vienu, bet runā pavisam ko citu. Nezinu gan vai to var saukt par draugu, kurš cenšas Tevi no kaut kā pasargāt, neļaujot Tev pašam izlemt, vai Tu maz to vēlies. Kāpēc citi tik bieži grib izlemt mūsu vietā? Manuprāt, tas ir vēl negodīgāk nekā melot apzināti.
Meli –tas ir izgudrojums, fantāzija, kura reāli nepastāv, tāpēc to jebkurā gadījumā nav iespējams izmainīt. Bet, ja no Tevis noslēpj reālus faktus... Jā, šie fakti mēdz būt sāpīgi –pat ļoti, bet Tev netiktu atņemta iespēja kaut ko mainīt. Vēlāk nebūtu iemesla kādu vainot, jo tas, ko Tu darīji vai nedarīji, būtu bijis tikai un vienīgi Tavs lēmums. Un tomēr ir tik grūti pateikt, ko patiesībā domā un jūti! Kāpēc? Lai pasargātu otru? Uz cik ilgu laiku?
Klusēšana, tāpat kā meli, agrāk vai vēlāk atklājas, un tad ir daudz vairāk ciešanu, sāpju un klāt vēl neizsakāma vilšanās cilvēkā, kuram Tu uzticējies.
Draudzības pamatā nepieciešama abpusēja uzticēšanās, ja tās nav, tad rodas jautājums –vai tā maz ir bijusi draudzība? Atklātību –nedomāju, ka tas ir daudz prasīts! Nepatiesība vienmēr ir nepatīkama, taču nepateikta patiesība jeb klusuciešana dažkārt ir visrupjākie meli.