cilvēKi neprot raudāt,
tie Aizmirsuši kā tas darāms...
mūs pārņem ļaUnums,
naids, asinskāre
mēs aizmirsTam cik svarīga ir cilvēka dzīvība..
kaut arī,
laiKam, esam pierādījuši to, ka tā nav ne graša vērta
mēs nogalinĀm...augstasinīgi un bez nožēlas!
lēni pārvelkot krustu pār cilvēka dzīvi,
atstājot to noasiņojam kaut kādā piesmakušā vārtu rūmē...
izlaižoT tam iekšas un ļaujot sapūt vientulībĀ....
mums nerādās murgi, jo sabiedrība un mūsu sirdsapziņa ir pieradušas......