[center]

    
Sirds mana pilna,
Bet vārdos tā klusē.
Tos zini tik Tu,
Kas otrajā pusē.
Mūsu sarunas tādas,
Kur vārdi ir lieki,
Tās mīļuma pilnas,
Kas nav tikai nieki.
Tās kā maigs lietus,
Tik nemanāmi līst,
Lai pārpludina ziedus,
Kas mūsu sirdīs dīgst.
Un tādos brīžos,
Kad prieks ir skumjās,
Un cerība – izmisumā,
Es sajūtos pie Tevis,
Kā ciešā apskāvienā.
Tad jūtu Tevi līdzās,
Vēl spēku tajā rodu,
Un man vairs nav pat bail,
Ka nepagurstu ilgās.
/aut.nez./