Olas vajag krāsot, tikai nevajag pieļaut tās sasist – tā vai līdzīgi es dažiem skaļi saku pirms svētkiem. Daži pasmaidīs un nopukstēs – kā viņa tā var atļauties. Tikai teiktais atbilst arī ticējumiem, kas saistīti ar šo lielo dienu pavasarī. Viens no ticējumiem ir tāds – kuram sitoties pirmajam ola saplīst, tam mazāka laime.

Ne vienu vien ticējumu, kas attiecas uz Lieldienām, esam aizmirsuši, bet olas krāsojam un šūpojamies visi.

Ir tādi, kas Lieldienās atzīmē atmodas, prieka un gaismas svētkus. Tā noteikti ir, jo ir pavasaris, kad ziemas tumšais laiks jau pavadīts līdz nākamajam rudenim. Man šī diena gan kopš bērnības bijusi auglības svētku diena. Gadiem ejot, tā no lauku un pļavu auglības dienas pārtapusi vispārējā auglības dienā. Ar olām gan saistīts viss. Ola ir apaļa kā saule un ola ir sava veida atdzimšanas simbols. Ola ir pašas dabas radīts ideāls iepakojums jaunajai dzīvībai. Jauna dzīvība ir reāla auglības izpausme, vienalga, vai tas ir mazs, zaļš asniņš, tikko atskrējis lopiņš vai cilvēka zīdainis.

Ola ir arī noslēpums, burvestība, ārstniecisks līdzeklis, barība, zīme. Šodien tikai retais tic olai kā zīmei vai noslēpumam, taču katru pavasari olas krāso un izgrezno miljoniem cilvēku visā pasaulē.

Ja par olas noslēpumainību, simboliskajām nozīmēm mums, parastiem cilvēkiem, jautājumi nerodas, tad par to, kāpēc pirms šiem svētkiem olas jākrāso, lielas skaidrības nav. Bet gadiem, gadsimtiem ilgi olas pirms Lieldienām ir krāsotas, to krāsošanas rituālos radušās pat zināmas tradīcijas un tiek izdomāti arvien jauni veidi, kā skaistāk nokrāsot apaļo olu, kas nemaz nav tik viegli. Var jau vienkārši olas iemest sīpolu mizu piebērtā ūdenī un visu uzvārīt – būs vienkārši brūngana vārīta ola, ko notiesāt svētku dienas brokastīs. Bet var arī apkrāsot ar dažādām krāsām, padarīt olu raibu, lai nav neērti ar to sisties un dāvināt par izšūpošanu šūpolēs, lai odi vasarā nekož.

Var teikt, ka jau kopš senseniem laikiem olu krāsošana ir īpaša lietišķās mākslas nozare. Mākslas, jo, lai nokrāsotu olu skaisti, nepieciešama māksla un māka to izdarīt. Olas krāso dažādās krāsās. Par to, ka olai ir saules forma, mēs jau runājām, bet olu krāsas simbolizē saules staru daudzkrāsainību. Lai nokļūtu līdz simboliem, olas jākrāso. Tad varam teikt – raibs kā Lieldienu ola. Raibs un apaļš kā Lieldienu ola.

Vēl jau ir arī Lieldienu zaķis. Bet par zaķi varbūt citreiz. Cerams, ka Lieldienu zaķis dāvanas sagādājis visiem. Un, lai negadās kā man un maniem bērniem pirms daudziem gadiem. Bet varbūt - lai gadās. Tās ir neizdzēšamas atmiņas, kas saistās ar Lieldienām, tikai dažu cilvēku mūžā. Bija tā. Vecmāmiņa, redzēdama, ka mazbērni nāk, ātrumā iegŗūda olas ievārījuma burkā. Nezinu, vārītas vai nevārītas. Bet nokrāsotas tās tika, arī ātrumā. Olas savu vietu atrada tieši celiņa malā, kurai garām bērniem bija jāiet. Tad tikai sākās: – Zaķis tikko olas izdējis, vēl pavisam slapjas. Cik skaistā krāsā! Kā viņš varēja pats aizbēgt un olas atstāt?

Jā, zaķi jau olas nedēj, bet Lieldienu zaķis to dara. Lai tas Lieldienu zaķis olas spētu dēt, mums, cilvēkiem, nekas cits neatliek, kā krāsot olas visdažādākajās krāsās un izmantojot atšķirīgas krāsošanas tehnikas. Lai varētu olas Lieldienu rītā ne tikai apēst, bet arī sisties ar tām. Uz lielu laimi.