Uz diviem krēsliem ilgi sēdēt ir grūti. Mierīgi plūstošu skatienu, vēroju katru tavu sirdspukstu, tavam ceļam ir jauns klājums, smaida atblāzma iezīmē katru pagriezienu. Es esmu kapteinis, es esmu lielā kuģa īpašnieks. Baltā cepure gludināta iestīvināta, kokarde saulē laistās. Osta, kam man tā es brīvs klejojumos, brīvs zivis zvejot. Par zveju runājot, ir laiks, cauru krekliņiem krūšu gali vīd, aicina, vilina līdzi sauc. Ir pavasaris zāles smarža apdullina smadzeņu rimto gaitu, varbūt esmu vecs, varbūt manam smaidam nav tā valdzinošā svaiguma, bet ne viens vēl nav atņēmis pieredzi, iezīmēto pieres rievās. Pazīst ieraudzītā mākoņa maliņas zeltīto atspulgu, teksti ir pamodušies, laiks katru soli skaitīt.