Manuprāt, pašreizējo grūtību cēlonis ir alkatība un muļķība. Un, lai šīs grūtības sekmīgāk pārvarētu, ir jākoncentrējas uz četriem sabiedriskās darbības sektoriem un jāsāk ar šo netikumu izravēšanu no tiem.

1. Finanšu sektors. Banku alkatības un bezatbildības ierobežošana.

Nav pareizi finanšu krīzē vainot tikai bankas, jo tās tikai reģistrē tautsaimnieciskās aktivitātes, attiecīgi problēmas banku sektorā ir savdabīga visu sabiedrisko problēmu kopsumma. Tai pat laikā, meklējot kādu vainīgo, no trim biežāk piesauktajiem grēkāžiem (bankas, kas izsniedza kredītus, valdība, kas ļāva izsniegt kredītus, vieglprātīgie kredītņēmēji, kas ņēma kredītus) tieši bankas ir visvairāk atbildīgas par izveidojušos situāciju un tieši bankas ir visvairāk nodrošinājušās pret nepatikšanām, uzveļot savu atbildības daļu citiem. Ja skatās no iespējamo uzlabojumu viedokļa, tad stabilas un ilgtspējīgas tautsaimniecības nodrošināšanai jāsāk ir tieši ar pamatīgu banku sektora reformēšanu. Pašreiz banku sektors ir gan alkatības simbols, gan tās lielākais perēklis, kas šo kaiti sabiedrībā tikai pastiprina.

Iespējamie darbības virzieni banku sektora reformēšanai varētu būt šādi:

    * parāda dzēšana pēc ķīlas atsavināšanas, šo normu piemērojot visiem kredītiem neatkarīgi no izsniegšanas laika un līguma nosacījumiem;
    * kredītprocentu, banku peļņas regulēšana un ierobežošana, ideāls rezultāts – bezprocentu kredīti;
    * parādu norakstīšana, atlaišana noteiktos gadījumos;
    * kredītu (pēc nepieciešamības gan iekšējo, gan valsts no ārvalstīm ņemto) piespiedu pārvēršana vietējā valūtā un, nepieciešamības gadījumā, vietējās valūtas devalvācija.

2. Garīgu produktu sektors. Autortiesību likumdošanas liberalizēšana un autortiesību aizsardzības organizāciju darbības ierobežošana.

Nav iespējams darba augļus sadalīt garīgos un negarīgos, jo jebkura darba veikšanai nepieciešama garīga aktivitāte, bez tās radīt kaut ko nav iespējams. Vērtējot pēc garīgā darba rezultāta šāds dalījums ir iespējams ja darba rezultāts ir fizisks priekšmets. Tas nav garīgs produkts, bet, ja darba rezultāts ir informācija (ideja, rakstīts vārds, mūzika, attēls, video utt.), ko var bezgalīgi pavairot (vienu fizisku vienību nevar iedot vairākiem cilvēkiem, vienu garīgu vienību var iedot bezgalīgi daudz cilvēkiem), tad tas ir garīgs produkts.

Arī garīgās sfēras lielākā problēma ir alkatība, tikai atšķirībā no fiziskās sfēras tās izpausmes ir šķietami mazāk nozīmīgas, bet ar daudzkārt graujošākām sekām. Alkatības sekas garīgajā sfērā ir garīgās aktivitātes kvalitātes un kvantitātes zudums, kas vienmēr atstāj iespaidu arī uz fizisko sfēru. Ja cilvēks ir gatavs darīt kaut ko tikai, lai saņemtu atalgojumu, tad viņa garīgais potenciāls, spējas sāk iet mazumā un viņam ļoti grūti padodas radīt ko ievērības cienīgu.

Līdzīgi kā bankas ir alkatības simbols un perēkļi finanšu sektorā, autortiesību aizsardzības organizācijas ir alkatības simboli un perēkļi garīgajā sfērā. Autortiesību aizsardzības organizācijas no vienas puses maldina autorus par autortiesību aizsardzības mehānismu izmantošanas izdevīgumu. Šie kantori ievērojami bremzē garīgu produktu nonākšanu patērētājiem. Autortiesību organizāciju darbības rezultāts ir sabiedrības garīgo aktivitāšu samazināšanas veicināšana. Sabiedrības garīgai aktivitātei samazinoties līdz noteiktiem kritiskiem punktiem, rodas vai pastiprinās visdažādākās krīzes – gan finanšu, gan morāles, gan vērtību, gan motivācijas, gan optimisma un dzīvesprieka, gan citas krīzes.

Par laimi cilvēki jūt autortiesību aizsardzību sistēmas totālu aplamību un šādu attīstības tendenču nāvīgumu, un pretojas tai, gan organizējot nelegālas garīgas produkcijas izplatīšanu, gan bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem lietojot šādu produkciju. Ja zagšana fiziskajā sfērā skaitās nosodāma, tad «zagšanu» garīgajā sfērā, kā to mēģina pasniegt autortiesību aizsardzības piekritēji, par tādu netiek uzskatīta, un pat cilvēki, kam it kā vajadzētu cīnīties ar šo parādību, paši aktīvi izmanto nelegālu produkciju un atbalsta tās izplatītājus.

Iespējamie darbības virzieni garīgu produktu radīšanas sektora aizsardzībai un veicināšanai varētu būt šādi:

    * autortiesību spēkā esamības termiņa ievērojama samazināšana, piemēram, līdz 5 vai 3 gadiem, attiecinot to uz visiem ar autortiesībām aizsargātiem produktiem – patentiem, grāmatām, programmatūru, mūziku, fotogrāfijām, video utt.;
    * jebkādu nekonkrētu autoratlīdzības maksājumu un licenču izsniegšanas prakses aizliegšana, piemēram, par radio atskaņošanu publiskās vietās, datu nesēju izmantošanu utt.;
    * publiska, ar autortiesībām aizsargātu objektu reģistra izveidošana, reģistrējot tajā visus objektus, kas ir aizsargāti ar autortiesībām un autortiesību aizsardzības laiku (attiecīgi viss, kas nav šajā reģistrā un viss, kam ir beidzies termiņš, ir brīvi pieejams, bet par reģistra izveidošanu un uzturēšanu maksā tie, kas grib aizsargāt savas autortiesības);
    * mainīt autortiesību pārkāpumu klasi, pieskaitot tos nevis kriminālpārkāpumiem, bet civiltiesiskiem pārkāpumiem.

3. Vadības sektors. Atbrīvošanās no neprasmīgiem, pirmkārt uz savu personisko labklājību orientētiem vadītājiem.

Jebkurā darba organizācijā vadībai ir īpaši liela loma. No vadītāja spējām, zināšanām, rakstura stingrības, izjūtām un godaprāta ir atkarīgs darba organizēšanas process un sasniegtais rezultāts.

Vadītājam nav jāsaņem pārāk mazs atalgojums vai mazāks kā ierindas darbiniekiem, jo tā nozīmība un atbildība ir daudzkārt lielāka par katru atsevišķo darbinieku. Tomēr, ja vadītājs nepilda savus pienākumus, tas nekavējoties ir jāmaina, pretējā gadījumā stipri cieš viss darba organizācijas process, tas kļūst vai nu pārlieku kroplīgs, neefektīvs vai reizēm vispār pārstāj darboties.

Vadītāju novērtēšanas prasme ir īpaša māksla, ko nevar pāris vārdos izteikt, tomēr ir pazīmes, pēc kurām var atpazīt nederīgus vadītājus, piemēram:

    * neieinteresētība sasniegt iespējami labāko gala rezultātu;
    * nekritiskums pret sevi un savas iestādes darbu;
    * pārlieka koncentrēšanās uz sevi un savām personiskajām vajadzībām;
    * slikti iestādes, atbildības sfēras darbības rezultāti;
    * bailes zaudēt savu statusu un privilēģijas;
    * savas nozīmības un savu pūliņu pārmērīga izcelšana;
    * acīmredzama nekompetence un autoritātes zudums;
    * nesolidaritāte ar darbiniekiem.

Ja pēc šiem kritērijiem novērtē daudzus sabiedrībā pazīstamus augstākos vadītājus, aina nav pārāk iepriecinoša. Kā, piemēram, lai vērtē cilvēkus, kuri balso par pensiju samazināšanu, bet, kad jābalso par savu algu un privilēģiju samazināšanu, tad tiek atrasts iemesls to nedarīt?! Un kā, piemēram, pēc algu informācijas publiskošanas, lai vērtē Latvijas Bankas, FKTK un Rīgas Satiksmes vadību, ņemot vērā to pat pasaules mērogā pietiekami dāsno atalgojumu, iestāžu darbības rezultātus un attieksmi pret kritiku?!

Jautājums ko darīt šai sektorā paliek atklāts. Risinājums ir vienkāršāks par vienkāršu, ja vadības groži nonāk pieredzējuša, zinoša un varoša top menedžera rokās, viņš ātri vien sapratīs kas ir kas un atbrīvosies no neatbilstošajiem kadriem un iecels to vietā piemērotus. Līdzīgi rīkojoties nekompetentam vadītājam situācija tiek strauji pasliktināta. Tādēļ viens no iespējamo rīcību apspriešanas un lēmumu pieņemšanas dalīšanas uzdevumiem ir izslēgt vai maksimāli bremzēt laikā un apjomā kļūdainu lēmumu pieņemšanu. Tā ir viena no būtiskākajām demokrātiskas valsts iekārtas funkcijām. Latvijas gadījumā izskatās šie mehānismi gandrīz vai nestrādā, vismaz spriežot pēc pēdējā budžeta pieņemšanas, veida kā parakstījāmies uz paralizējošiem gigantiskā aizdevuma nosacījumiem un citiem svarīgiem lēmumiem. Un, ja tā, tad kā pieņemams līdzeklis der gan ceļš uz atklātas vadonības iedibināšanu (par cik demokrātiskie mehānismi pēc būtības nestrādā), gan sabiedriskās aktivitātes un spiediena palielināšana, gan demokrātisko mehānismu reāla (nevis formāla) iedarbināšana, gan citi paņēmieni, kas attīra sabiedrisko pārvaldi no nederīgiem vadītājiem vai vismaz ierobežo to patvaļu un iespējamo kaitniecību.

4. Informācijas izplatīšanas sektors. Plašsaziņas līdzekļu pērkamības, vienpusības un maldināšanas ierobežošana.

Informācija un tās izplatīšanas kanāli ir starp jebkuras sistēmas svarīgākajām integritāti un darbību nodrošinošām funkcijām. Plašsaziņas līdzekļi sabiedrībā pilda līdzīgas funkcijas kā centrālā nervu sistēma (CNS) cilvēka organismā. Ko CNS saka, to šūnas dara, līdzīgi plašsaziņas līdzekļi nosaka cilvēku rīcību un attīstību. Prakse rāda, ka uz vairumu no pieaugušajiem darbojas likums- bieži atkārtots vienalga kas tiek uztverts kā patiesība, bet uz bērniem intensīva informatīva iedarbība iedarbojas daudz lielākā mērā.

Ja novērtē plašsaziņas līdzekļu saturu, tad vairumu no tā sastāda tendencioza un vienpusīga, amorāla un antisociāla, bezjēdzīga (spams) un maldinoša vai atklāti melīga informācija, un tikai salīdzinoši maza daļa ir izglītojoša un noderīga. Pozitīvi ir tas, ka cilvēku informatīvā imunitāte tomēr strādā un to uztveres spējas ievērojami samazinās, kādēļ klasiskie plašsaziņas līdzekļi un marketinga metodes strauji zaudē savu iedarbību un kļūst neefektīvas. Šai ziņā ļoti nozīmīga un uzskatāma ir meteorīta akcija, kurā PR kantoris, meklējot arvien jaunus ceļus uz cilvēku prātiem, iebrida laukā, ko agrāk izmantoja tikai globālo tirgu un procesu noteicēji – ziņu veidošanā. Ziņu veidošanas metodes (caur ziņu aģentūrām, ko pārējie plašsaziņas līdzekļi kā papagaiļi neiedziļinoties atkārto) tiek plaši izmantotas joprojām gan politikas, gan tautsaimniecības nozaru jomā (piemēram, pandēmiskās cūku gripas reklāmas kampaņa), tomēr arī šis sabiedrības ietekmēšanas un reklāmas veids arvien vairāk zaudē savu agrāko spēku.

Daži priekšlikumi informācijas izplatīšanas sektora darbības uzlabošanai:

    * viegli uztveramu un saprotamu plašsaziņas līdzekļu satura kritēriju pēc būtības noteikšana (piemēram, rādīt pārsvarā pozitīvas, izglītojošas un vispusīgas ziņas, sausus faktus un saturu, ko atbildīgā persona būtu gatava parādīt savam 9 gadus vecam bērnam);
    * aizliegt vizuālajos plašsaziņas līdzekļos (tai skaitā kino) tabakas izstrādājumu, alkohola un narkotiku lietošanas, seksuālu un cietsirdīgu ainu rādīšanu (par katru izņēmumu jāiegūst speciāla atļauja);
    * par pretrunīgām ziņām jāatspoguļo visu iesaistīto pušu viedokļi, ārzemju ziņu gadījumā jāatspoguļo vairāku ziņu aģentūru ziņas (piemēram, tai skaitā arī Ķīnas, Krievijas, Baltkrievijas, Indijas; Venecuēlas, Irānas, Ziemeļkorejas utt., ja konkrētā ziņa attiecas uz minētām valstīm);
    * reklāmas aizliegšana plašsaziņas līdzekļos, aizstājot to ar sausi informatīvu aprakstu vai attēlojumu;
    * stingrāka plašsaziņas līdzekļu satura kontrole ar aizrādījumu un sodu metodi (nevis cenzējot pirms, bet aizrādot un sodot, pēc), par patiesības etalonu pieņemot kontrolējošās komisijas subjektīvo viedokli par konkrēta gadījuma atbilstību satura kritērijiem pēc būtības;
    * stingrāku sodu noteikšana pret plašsaziņas līdzekļiem, kas neievēro satura ierobežojumus pēc būtības, līdz pat plašsaziņas līdzekļu darbības apturēšanai;
    * plašsaziņas līdzekļu satura noteicēju (žurnālistu, redaktoru utt.) vispārējās izglītības, spriestspējas un personiskā ētiskuma līmeņu kritēriju noteikšana, regulēšana un ievērojama paaugstināšana;
    * plašsaziņas līdzekļu satura noteicēju (žurnālistu, redaktoru utt.) profesijas pielīdzināšana ārsta profesijai gan pēc izglītības, gan pēc atbildības, gan pēc ētiska regulējuma un sodiem par pārkāpumiem (līdz pat licences atņemšanai).

Nobeigumam.

Kas notiks, ja neizdosies rast risinājumus, kas ievērojami uzlabotu situāciju šajos sektoros? Nekas pārsteidzošs, stagnācija vai nu turpināsies vai arī pēc īslaicīgas izaugsmes sekos kārtējais kritums un tā līdz mirklim, kad sabiedriskā sistēma sasniegs stāvokli, kad pa vecam tā vairs nevarēs pastāvēt un tai būs vai nu jāmainās vai arī jāsabrūk. Manuprāt, tas brīdis vairs nav tālu, jo sabiedrība vairs nespēj radīt tik daudz un kvalitatīvas vērtības cik ir nepieciešams joprojām augošajā alkatības monstra pabarošanai.

Ivars Prūsis

Avots: http://latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=3274