viņa šovakar atnāca ciemos. Laukā lija lietus, debesis  mēmi ziņoja, ka gaidās negaiss!!!Vīna bija izmirkusi caur caurēm, no matiem uz grīdas pilēja ūdens lāses!!!Viņa kautrīgi atvainojās par dubljiem no botām. man uznāca smiekli, cik gan viņa ir mīlja!
Es iedevu viņai dvieli un savu kreklu...apsēdos pie loga. tiešām, būs negaiss!!!vārga laternu gaisma apspīdēja viņas ķermeni, nav labi skatīties, bet viņa taču ir tik skaista!!! Viņa lēnām pagriezās, mans krekls viaņai tik ljoti piestāv!!! kā maza meitene viņa ierāpās man klēpī, laukā jau zibeņoja, nogranda pērkons...viņās slapjie mati pieglaudās manai sejai... negaiss pieņēmās spēkā...bet es spēju tikai lūkoties viņas brūnajāš acīs!!!...viņa ir mana...un es piederu viņai, kad zibeņo!!!