Kādu dienu, no rīta pieceļoties, Tu sapratīsi, ka manis vairs nav šajā pasaulē. Un tad vairs iespējas nebūs... nekādas un NEKAD. Atkal Tu smejies un uzskati, ka tas ir joks, bet es jokoju reti. Rētas mani kropļo jau sen.. drīz no manis pāri nepaliks nekas. Vai tad Tu to uzskatīsi par joku? Es vienkārši nespēju būt stipra. Vai Tu mani meklēsi, ja es pazudīšu? NEklusē. Tava klusēšana man nozīmē tikai vienu. Es neesmu tāda kā citas un vienlaikus es esmu starp daduzām... Starp daudzām savādajām. Varbūt es pārāk daudz gribu? Bet es nemāku vienkāršāk. Tu pārsteigumā blisini acis un jautājoši mani uzlūko. Taču to nevar redzēt. Tas ir jājūt, taču Tu vairs to nejutīsi, jo es izšķīdīšu. Es esmu ieslodzīta, tāpēc man nekas cits neatliek. Tu nevēlies mani glābt. TU iekod sev pirkstā un turpini klusēt. Labi. Kādu dienu Tu piecelsies un sapratīsi, ka manis vairs nav...