drēgni pelēkas debesis, lēnām savu gaitu slīd pa debess jumu!!!domu nekādu, šķiet prāts ietīts necaurredzamā miglā, kas nes savu noslēpumu smago nastu!!!
laukā celjus klāj peljķes, tā vien gribas atcerēties bērnību, kad mamma rājās par allaž slapjajām kājām un apģērbu!!!tā gribas izskrieties un pamest pelēkās debesis pagātnei!!!
Ir notikumi,kurus mēs nespējam ietekmēt. Un tomēr,lai arī mēs nespējam mainīt pašus notikumus,mēs varam mainīt savu attieksmi pret tiem.
Mēs dzīvojam tagad.
Te kāds pārgrieza likteņa dzīparu,
It kā zvaigzni pie debesīm dzēstu
Un tu, negaidot kārtējo rītausmu,
Sevīm uzkrāvi mocekļa nastu.
Nu kā kliedzieni pagrīdes klīnikā,
Kurā dzīvajiem ādu kāds novelk,
Tevī pārvēršas dzeja un lirika
Un viss skaistais, ko laicība noliek.
Gaišās sajūtas aizmirstas pagātnē,
Tukšums akls vien nākotni rotā.
Cauri sāpēm tu uzsmaidi tagadnē,
Sevi žēlodams, nolaistām rokām.
Izslej galvu un saulstarus ieelpo,
Lai tās gaisma tev sirdī sāk starot.
Savu esību košāku iekrāso,
Neliec pagātnei nākotni barot.
Nojauc sienu starp skaisto un būtību,
Esi mīla ko apdziedāt dziesmās.
Esi cerība, eņģeļu sūtīta.
Esi fēnikss no ticības liesmām.
Tici, uzziedēs mīla kā bērna smaids,
Domas izbeigs vien pagātnē klejot.
Tavā sirdī vairs neskanēs senais vaids,
Atsāks tauriņi vēderā dejot.
Sergejs Abramovs
paldies, jauks video!!!
atver aizskarus
nedaudz pacietības..un buus
pie manis ne!!!
nē ārā spīd saulīte..paskaties taču