Es šodien klīstu pa lietus piemānītām, brūnpelēkām ielām,
Un domas man spītīgi iesietas vecā, rūtainā nēzdogā.
Uz manas pieres jau vairāk par divām rūpju rievām,
Un krūtīs kāds dziļi skrāpējas, kliedzot - Kāpēc tā?!

Nav saprotams, kurā virzienā rīt lidos ierastie zvirbuļu bari,
Kur aizvedīs iela, ko acis man ierasti lūko un apavi jūt.
Vēl jāiet būs ilgi. Vēl priekšā man krusa un glāstošie saules stari,
Un mūžīgais jautājums pašai sev - kādai man būt?...

Un nav man vienalga, kas būs aiz tās mājas šaurās ieliņas galā,
Es meklēju gaismu un labāko daļu no sevis pašas.
Un tāpēc ar dubļaino kurpes purngalu pasperu spurainu čiekuru malā,
Un, svilpojot maršu, eju pēc atmiņām, lietū kas samirkušas.

Un, kad man pietrūks kāds gabaliņš pacietības un lietus atnestā spīta,
Es iešu pie tevis. Ar karsto un aušīgo vakara sauli delnā.
Bet šodien no tevis es mīlestību un sapņus aizņemšos "uz krīta",
Sen apnicis skatīties nēzdogā, kur cerības mazgājas vakara lietū melnā.