Reiz dzīvoja nabadzība. Un bija tā tik nabadzīga, ka viņai pat nebija pirmā lielā burta „N”. Visi to tā arī sauca par nabadzību ar mazo burtu.

Un bija tā tik nepārliecināta par sevi, ka ne dienu nevarēja dzīvot viena. Tā vienmēr dzīvoja ar tiem, kas par viņu domāja. Tai likās, ka tas, kurš par viņu domā - viņu mīl...

Un tie, kam nabadzība tuvojās vai atnāca pie viņiem, nez kāpēc arvien biežāk par to domāja. Nabadzība jutās pasargāta ar šo cilvēku, pārliecinātāka un drošāka, un apmetās pie viņa uz ilgu laiku. Viņi pierada viens pie otra, un kaut arī cilvēks nabadzību bieži nolādēja, sanāca tā, ka viņš vienalga dāvāja tai savu uzmanību un emocijas. Tā arī dzīvoja kopā...

Taču reizēm cilvēks, aizrāvies ar ko interesantu, aizmirsa par savu nabadzību... . Viņai kļuva vientuļi un tā sāka meklēt kādu citu pavadoni, kurš domātu par viņu un barotu ar savu uzmanību...

Un tad gadījās, ka cilvēks atkal atcerējās par to... Un nabadzība atkal atgriezās pie viņa...

Un uz visiem laikiem nabadzība aizgāja tikai no tā cilvēka, kurš pavisam par viņu nedomāja... Tas varēja domāt par ko vien vēlējās. Piemēram, ja viņš bija tā aizrāvies ar savu biznesu, mērķiem un to sasniegšanu, ka veltīja tiem visas savas domas...

Vai arī viņam bija Lielā Mīlestība, kas aizēnoja visas pārējās domas...

Bija arī tādi, kas vēloties atbrīvoties no nabadzības, vienkārši nedomāja par to, bet sapņoja par pārticību un labklājību, un kala plānus kā to realizēt savā dzīvē. Tad nabadzība aizgāja pie tā, kurš par viņu domāja... Un tad viņas vietā stājās Bagātība..

Un vēl es kaut kur dzirdēju kādu sakām, ka nabadzības nav. Tas vienkārši ir dvēseles stāvoklis. Tātad, arī Pārticība un Bagātība ir vienkārši dvēseles stāvoklis.
Ja jūs domājat, ka dzīvojat nabadzībā, sāciet domāt, ka esat pārtikuši un Bagāti!

Ko jūs zaudēsiet, ja neskaita nabadzību?

Aleksandrs Švarcs

Tāda, lūk, pasaciņa... Un kādas šai sakarā ir Jūsu domas?