Prieka krunciņas acu kaktiņos, tā vienkārši. Diena sākās ar parastu vēlmi nobraukt 50 km ieraudzīt asfaltu ,kas pazūd zem velosipēda gumijas apaviem.
Minu pedāļus ieklausos muskuļu dziesmā, klausos kā smadzenēs sitās pulss. Pilsēta mostas, pilsēta skatās, redz nepacietību muskuļos.
Tik daudz cilvēku ar velosipēdiem tik daudz braucēju.
Klausos Cave ieklausos savos sirdspukstos lēnām iegūstu pārliecību, par to, ka pasaule ir apaļa vienkārši un pareizi. Nē man nav skumji, man ir vienkārši vienalga, divkārši ir paslēpts smaidā.
Vakarā pārrodoties mājās ir jāsecina ka nav vairs 15 gadu