Latviešu tautas visdrūmākajās dienās, mēs, Rīgas Valsts tehnikuma (RVT) audzēkņi, nākuši no dažādiem Latvijas novadiem un atraduši domubiedrus rīdziniekos, saliedējāmies ciešā, uzticamā draugu pulkā. Tolaik liela daļa Latvijas jaunatnes sastāvēja patriotiskajās organizācijās: mazpulkos, skautos, gaidās.
       Būdami karsti savas tautas un tēvzemes patrioti, mēs neizsakāmi smagi pārdzīvojām mūsu inteliģences, mūsu augstākās virsniecības, valdības pārstāvju, mūsu saimnieciskās un kultūras dzīves kārtotāju un ikviena mūsu tautas patriota arestu un noslepkavošanu. Lai cik slepeni čeka centās to darīt, mēs gandrīz simtprocentīgi visu tomēr uzzinājām. Tas viss mūs naidā pret jaunās iekārtas varmācībām nokvēlināja līdz baltkvēlei... Un, izjūtot savu pieredzes trūkumu un bezspēcību pret pasaules lielāko slepkavnieku armiju, mēs reizēm zaudējām savaldību un piesardzību. Pirmie komjaunieši sākumā nelika sevi manīt un mūs izspiegoja.
       Drīzi vien kādu rītu uzzinājām, ka iepriekšējā naktī apcietināti divi galvenie mūsu domubiedri. Pēc tam vēl un vēl, citus– tieši no tehnikuma. Intuitīvi jutu, ka pienākusi arī mana kārta. Kādā brīvstundā no tehnikuma aizlaidos. Vēlāk uzzināju, ka mans Sargeņģelis īstajā brīdī pamudinājis bēgt...
       Bet vēl pirms tam, – virs restorāna «Luna» piektajā stāvā dzīvoja viens no mūsu domubiedriem. No viņa loga pavērās skats uz Brīvības bulvāri, Operu, Bastejkalnu.
       Toreiz čekas vienības nēsāja gaiši zilas formas cepures, tā ka no augšas skatam pletās skaists rudzupuķu lauks... Dziļais naids pret mūsu tautas slepkavām un visu krievisko lika man vērīgi ielūkoties katra zilcepuraiņa sejā, un diendienā arvien vairāk pārliecinājos, ka gandrīz pusei pretimnākošo zilcepuru fizionomijas nekļūdīgi liecina par piederību žīdu tautībai.
       Tas, ka čekistu vidū bija tik daudz žīdu, laikam virsčekista Šustina nopelns. Jā, tā paša, kas parakstīja nāves spriedumus tūkstošiem mūsu tautiešu un vēl pirms pavisam neilga laika mitis Izraēlā. Ja kāds apšauba manis teikto, ka katrs otrais čekists bija žīds, tas var sameklēt tā laika PSKP prezidija bildi ar Beriju, Kaganoviču, Kaļiņinu un pārējiem žīdiem augstākajā varas elitē, kas toreizējā nabadzīgajā Padomju Savienībā garantēja šiem žīdu tautiešiem neierobežotu varu un materiālo stāvokli...
       Viņa Ekselencei Izraēlas vēstniekam Latvijā Odedam Benhuram silti iesaku iepazīties ar tā laika patiesajiem notikumiem, ar mežonīgo genocīdu pret latviešu tautu, tad nebūs traģiskā patiesība jāsauc ar nacistu propagandu.
       Jākovs Pliners no kreiso spēku apvienības nupat cenšas 1940./41. gada PSKP un tās čekas slepkavnieku necilvēcīgos nodarījumus Latvijā pret latviešu tautu pierakstīt nacistiem. Nacistiem ir savi grēki! Nejauksim tos ar čekas slepkavnieku grēkiem!
       Pie grāmatā «Baigais gads» dokumentētajām zvērībām, tāpat kā pie poļu virsnieku slepkavībām Katiņā nacisti pirkstu nav pielikuši! To visu veica PSKP inspirētie čekas slepkavas!
       Liela daļa to, kurus varētu saukt par «padomju produktu»– kas gāja padomju okupācijas laika skolās, kur par Baigā gada notikumiem ne vārda nedrīkstēja runāt, vien par Staļina «sarūpēto» laimīgo, saulaino dzīvošanu – tika ievesti maldu džungļos,no kuriem grūti izbrist. Un vēsturnieki, kā Jānis Dzintars (Klucis) un citi viņam līdzīgie, tādi paši «padomju produkti» būdami, ar pārgudri greiziem spriedelējumiem par tā laika traģiskajiem notikumiem varētu lēnprātīgi paklusēt, un ieklausīties Baigo gadu pārcietušo mocekļu, varmācību uz savas ādas izbaudījušo liecinieku liecības, strikti turēties pie vēstures faktiem.
       Grāmatas «Baigais gads» atkārtoto izdošanu asi nosodījusi arī Krievijas Ārlietu ministrija, uzskatot, ka tās mērķis ir attaisnot Waffen SS latviešu leģionāru noziegumus pret ebrejiem un krieviem fašistiskās Vācijas okupācijas gados.
       Bet Valda Birkava resors klusē un nesaka nekā! Neizskaidro saviem kolēģiem Maskavā, ka žīdu slaktiņa laikā latviešu leģions vēl nebija dibināts un tādi leģionāri tolaik vēl neeksistēja!
       Ļoti cienījamais Ārlietu ministr Valdi Birkav! Nu lūdzu, paņemiet grāmatu «Baigais gads», pārskatiet un izlasiet to no vāka līdz vākam! Un, ja vēl kaut kas nešķiet skaidrs, pieaiciniet kādu no tā laika lieciniekiem, kas strikti pārzina krievu okupācijas sākumposmu un tikpat strikti pārzina latviešu leģiona dibināšanu un kauju gaitas. Lai Jums lieki nebūtu jātraucē Ģenerālprokurors un Jūsu zināšanas Jums nestu svētību Jūsu darbā un arī latviešu tautai...
       Kādus gan noziegumus pret žīdiem un krieviem Valda Birkava kolēģi Maskavā slimīgi fantazē pierakstīt leģionāriem?
       Kad 1943. gada martā nodibinājās leģions, pirmie leģionāri tūdaļ devās uz Ļeņingradas fronti pret nīstāko ienaidnieku atriebt savu tuvinieku slepkavības un cerībā pasargāt savu tautu no Baigā gada atkārtošanās.
       Ja 19. leģionāru divīzija, cīnoties pret 12 sarkanarmijas divīzijām, padarīja tās kaujas nespējīgas, pati paliekot pozīcijās kaujas spējīga līdz galam, tad to nevar uzskatīt par noziegumu pret krieviem. No sākuma līdz beigām leģionāri bija frontē ciešā saskarē ar ienaidnieku.
       Padomju laika «doktori» atzīst, ka grāmata «Baigais gads» ir «antisemītisks nacistu propagandas pasūtījums». Ja kādam nepatīk grāmatas «antisemītiskais» iesaiņojums, tam jāsaprot, ka tik traģiskus vēstures faktus nedrīkst «iesaiņot» vieglprātīgi rozā, ar puspliku prostitūtu uz vāka...
       Un, ja kādam nepatīk katrā bildē redzamie žīdi, ko tad lai saka tie, kas diendienā uz ielas bija spiesti redzēt tos – pretimnācējos?
       Grāmatu «Baigais gads» vajadzētu mums katrā ģimenē, katrā mājā. Lai ik jaunietis un jauniete visā pilnībā izzinātu mūsu tautas patieso vēsturi un patiesās ciešanas, lai pazītu ne tikai baltās, bet arī traģiskās, nebaltās dienas, jo, kamēr Žirinovskis un tūkstoši viņam līdzīgo, neapjaušams skaits vājprātīgo žvadzina ieročus un kā čūsku indi uz visām pusēm izspļauj draudus un mudinājumus uz vardarbībām, mēs nedrīkstam vienaldzīgi nepievērst uzmanību līdz kaulam dziļi mūsu tautas miesā cirstajām, vēl vienmēr sulojošām rētām...Esmu pārliecināts, ka grāmatas «Baigais gads» pretinieki lolo cerības vēl iekaisīt sāli šajās sulojošās rētās!
       Ikvienam latvietim jāpatur prātā, ka komunistu okupācijas laika ļaunuma īstenotāji un viņu pēcteči un mantinieki nekur nav izgaisuši, viņi tepat austrumos un tepat mūsu vidū vien ir. Mums jābūt gataviem, lai nenotiktu kā kādreiz, kad dzīvojām, par ļauno mēri piemirsuši, līdz tas pārsteidza ar nāvi un tumsu.

Edgars Derkevics
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/07_marts/lapa2.htm  

Grāmata "Baigais Gads" lasāma tīmeklī: http://www.latvietislatvija.com/BaigaisGads/index.html