Pēdējos mēnešos katru rītu Latvija pamostas ar Baigā gada zvanu un iet gulēt ar šausmu stāstu par Baigo gadu. Brīžiem šķita, ka tūlīt ASV kongress liks mierā sava prezidenta mīlas dēkas un sāks nodarboties ar Baigā gada problēmu.
       Visvairāk latviešu pretinieku baidās no konkrētām lietām, jo tad pašam ir konkrēti jārīkojas un noteikta rīcība atmasko patiesos uzskatus un intereses. Neļauj atrunāties ar vispārējām neko neizsakošām frāzēm un liek ieņemt konkrētu nostāju.
       Grāmata «Baigais gads» kā lakmusa papīrs parādīja, kas ir kas. Kas tad bija galvenie grāmatas un tajā pausto patiesību pretinieki?
       Šos cilvēkus varētu apzīmēt ar vienu tiem kopīgu īpašību un tas būtu: «demokrātiskās tautības personas». Viņiem nav obligāti saukties par vulfsoniem, neilandiem, strengām, ždanokām, kleckiniem, marjašām, bet var būt arī ezergaiļi, godmaņi, dīmaņi, laventi, leviti, aldermanes… Viņus visus vieno kopējas intereses, ko viņi sauc par civilizācijām, cilvēktiesībām, vēsturiskām patiesībām, konsolidācijām, demokrātijām, integrācijām...
       Pirmais arguments pret grāmatu bija: fotoattēli esot viltoti un jāveic kompetenta izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai attēli ir dokumentāli un atbilst tekstiem grāmatā.
       «Nezinīšiem» zināšanai: grāmatā «Baigais gads» fotoattēlos redzamos izraktos līķus apsekoja Rīgas apgabaltiesas prokurora Zuša vadībā sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas tiesnesis Šnikvalds, viceprokurors Siliņš, izmeklēšanas tiesnesis Grantskalns, zinātniskās tiesu ekspertīzes institūta direktors Bērziņš, eksperts Suta, Rīgas apriņķa ārsts Ciemiņš, tiesu ārsts Kocers un Rīgas aprinķa priekšnieks, policijas pulkv. leitn. Veide. Piedalījās arī Latvijas pašpārvaldes iekšlietu ģenerāldirektors ģen. Dankers.
       Kas un ar kādu nolūku organizējis šo grāmatas un vēsturisko notikumu noliegšanas un apmelošanas kampaņu?
       Diezvai uz šo jautājumu spēšu pietiekami pārliecinoši un argumentēti atbildēt, jo ne vienmēr patiesais ir acīm redzams un pierādāms. Viens ir skaidrs: tā ir labi noorganizēta kampaņa pret grāmatas atkārtotu izdošanu un tādu spēj organizēt tikai labi organizēta struktūra ar ietekmi ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs. Atliek tikai ieskatīties, kam tas ir izdevīgi, ko ar šo kampaņu vēlas panākt, ko panāca un kam tas ir nepieciešams.
       Viena no versijām ir tā, ka Latvija virzās uz Eiropu, ES, NATO un grāmatu izmanto, lai parādītu, cik Latvija ir nedemokrātiska, fašistiska utt. Ja tā, tad kampaņas patiesais iemesls nav mistiska antisemītisma apkarošana, un, ja nebūtu grāmatas, tad atrastu ko citu.
       Ja uzskata, ka tā ir cīņa ar Latvijā dzimstošo antisemītismu, tad nav saprotama Krievijas iejaukšanās, jo savā būtībā tā ir antisemītiska valsts.
       Manuprāt, iemesli ir daudz dziļāki, un šīs grāmatas izdošanā, draudus sev saskata daudzi grupējumi, kas šajā mirklī vienojušies darbībai. Tāpēc kopējā «fui» vienojušies tik daudz it kā pretējās pozīcijās stāvošu cilvēku un organizāciju. Kas tos visus vieno? Vai bailes no nacionālisma, no latviskas Latvijas, jo tai sekos igauniska Igaunija, un visbeidzot krieviska Krievija?
       Liekas it kā neloģiski, ka pasaulei var būt bīstama grāmata. Bet, ja šāda pretdarbība notiek, tas nozīmē, ka ir gan bīstama. Kā dzirksts, no kuras aizdegsies daudz ugunskuru, un tos vairs nevarēs nodzēst.
       Vienlaikus ar Baigā gada skandālu turpinu uzklausīt pretenzijas, ieteikumus, atbalstu, noliegšanu utt. par laikraksta «Latvietis Latvijā» saturu.
       Ja izņemtu visus materiālus, pret kuriem laikraksta līdzstrādnieki un aktīvie lasītāji, kā arī TB/LNNK vadība iebilst, tad laikrakstā paliktu tikai nosaukums, adrese un krustvārdu mīkla. Diemžēl. Daudziem ir grūti saprast un citiem samierināties ar to, ka šis laikraksts ir iecerēts kā latviešu laikraksts. Cilvēkiem ir grūti izprast tā politisko piederību, laikraksta nozīmi un virzienu. Tas neiederas līdzšinējā preses standartā. Visa pastāvošā prese kādam pieder – vai nu saimnieciskam uzņēmumam, vai arī politiskam grupējumam – un to saturs vienmēr ir pieskaņots saimnieku viedoklim un interesēm. Bet ir vēl arī latviešu tauta un latviešu dažādie viedokļi, un tiem arī ir tiesības būt paustiem. «Latvietis Latvijā» neuzspiedīs savu patiesību, tas tikai radīs izvēles iespēju, un lēmumi būs jāpieņem pašiem latviešiem. Runājot līdzībās: ja satiekas desmit latvieši, un sarunājas, tad nebūs vienpadsmitā, kas teiks: «Tu esi muļķis, un tāpēc tev jāklusē, bet tu, gudrais, runā.»
       Laikraksta nākotne ir cieši saistīta ar latviešu tautas nākotni un tā saturs ir atbilstošs tautas uzskatu, pārliecību, vēlmju un cerību spogulis. Ne vienmēr spogulī ieraudzītais ir gaidītais un izdevīgais, bet retušs problēmu neatrisina, tikai to noslēpj.
       Diez vai mums kā tautai būtu jābūt tik naiviem un jācer uz nākamām vēlēšanām, ka, lūk, tad gan viss mainīsies uz labo pusi. Diemžēl jāsaka, ka tas vairs nav iespējams vairāku iemeslu dēļ: pirmkārt, vēlēšanu rezultāti ir atkarīgi no vēlētāju loka. Vēlētāju loka līdzšinējā domāšana un balsošana nav noslēpums, bet kāda tā būs pēc paātrinātās naturalizācijas? Otrkārt, runā J. Dobeļa teiktais – «mēs izveidosim tādu likumdošanu, ka visas mazās partijas nepastāvēs un mēs būsim vienīgie nacionāļi, patrioti, latviešu aizstāvji utt.» No tā var secināt, ka latviešiem nekas cits neatliks, kā izvēlēties viņus un kaut neliela frakcija nākamajā Saeimā tomēr būs. Atļaušos uzdot ķecerīgu jautājumu: vai no tā ko iegūs latviešu tauta? Vai ir iespējams, ka šādi mēs darīsim Saeimu latviskāku, ne jau patriotiskāku, utt.
       Kur tad ir izeja, vai arī mēs esam nolemti?
       Izejas ir vairākas, bet jāsaprot galvenais, viņi rada spēles noteikumus, un pēc tiem pašus spēles likumu radītājus nevar pieveikt.
       Latviešiem ir jāieskatās vēsturē un nedrīkst atkārtot iepriekšējās kļūdas. Jāsaprast, ka demokrātisku pēc formas un nedemokrātisku pēc būtības valsti nevar pārveidot, savu darbību saskaņojot ar varas elites radīto «demokrātisko likumdošanu un valsts iekārtu». Jā, mums ir nepieciešams vadonis, tikai jāsaprot, ka, lai vadītu tautu, ir jābūt spējīgam vadīt ģimeni, pagastu, pilsētu un tikai tad drīkst pretendēt uz tautas vadoņa amatu. Ja mēs pārstāsim gaidīt mesijas atnākšanu, bet kļūsim par vadoņiem savās ģimenēs, darba vietās, skolās, ielās, pagastos, pilsētās utt., tad no mūsu vidus radīsies arī spējīgākais vadonis, kam var uzticēt arī tautas likteni. Tikai sekojot šādai atlasei, būs atrodams īstais, spējīgākais un uzticamākais.

Leonards Inkins
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/07_marts/lapa3.htm