Jau 20 gadus mūs krāpj !

J.Miezītis komentārā “Vēlreiz par vainu un vainīgajiem” apstrīd Ģirta Ančevska apgalvojumu, ka mēs visi esam vainīgi pie tā, kas noticis ar mūsu valsti un tautu. Ančevska apgalvojumam piekritu daļēji – jā, ne visi bija vainīgi. Bija tomēr cilvēki, kuri draudzējās ar savām galvām un kustināja tās “pelēkās šūniņas”. Atmodas sākumā, šajā eiforijā, daudzi kā rubeņi riesta laikā  neko neredzēja un nedzirdēja, izņemot savu “rubināšanu”. Jau tad varēja redzēt, kas un kur raujas, iznīcinot Pilsoņu Kongresu. Vajadzēja tikai pakustināt smadzenes un pavērot visapkārt.

Jā, toreiz ar saviem saldi lipīgajiem meliņiem deputāti devīgi piedziedāja ausis šīs zemes “tautiešiem”, sak, visiem sanāks vieta pie valsts siles. Vārdu sakot, vēlētājus maldināja un apkrāpa. Turklāt sākās lielā “privatizācija” un miljonu izzagšana. Uzkāpām uz grābekļa !

Un tā nu jau 20 gadus to vien tikai darījām kā bradājām pa “grābekļiem”.

Eksperimenta pēc mēģināju savu suni piekrāpt ar koka kaulu. Otrajā reizē viņš uz mani paskatījās tādām acīm, ka man palika kauns. Paskatījās uz mani, pagrieza astes galu un aizgāja. Suni otrreiz neizdevās piemānīt, bet cik gan reizes vajag mānīt mūs, lai beidzot apjēgtu, ko ar mums dara un kurp mūs ved šī kliķe ? 20 gadus mūs “baroja” ar solījumiem, pretī saņemot koka kaulu. Par visu to vēl izpelnījāmies “pagodināšanu” – muļķu zemes reņģēdāji, pingvīni. Visus šos gadus esam cēluši uz kakla vienus un tos pašus “balamutes”.

Un tāpēc es piekrītu Ančevska apgalvojumam, ka esam vainīgi, protams, ne visi. Vismaz līdzvainīgi gan ! Krimināllikumā ir pants, kurš paredz kriminālatbildību personai, kura, redzot nozieguma izdarīšanu, neiejaucas, bet pasīvi novēro vai noklusē. Tieši tā mēs pasīvi un apātiski noraudzījāmies, kā pazuda miljonu miljoni, kā nozaga mums valsti, kā mūs nodod un pārdod – arī tagad.

Par šiem ekonomiskajiem noziegumiem lielākais ir politiskais – okupācijas seku legalizēšana. Par to vismazāk runā. Ja jau tādi auni esam, tad šajā mums naidīgu svešinieku burzmā mēs kā tauta pazudīsim drīz vien. Dzīvības un nāves jautājums mūsu tautai ir okupācijas seku likvidēšana pēc visiem starptautiskajiem likumiem un konvencijām !

Vecie gangsteri atgriežas, nomainījuši izkārtnes, atkal lejot salkano ūdentiņu, aiz muguras turot koka kaulu mums, citus esam iebalsojuši Eirokolhoza kantorī… .Bet pāri visam – interfrontes darboņi, pret kuriem stāvējām barikādēs – šodien viņi tur lems mūsu Tēvzemes likteni ! Traģikomēdija, absurds...

Avots: http://tautastribunals.eu/?p=1287