Esmu laime. Tērpusies baltā. Baltas kleitas ir veselas divas - īsa un kupla un taisna garā. Vēl jau auksts kleitai vien. bet tas uz mani galīgi neattiecas. Gan jau kāds, mani ieraugot, paspēj tik vien, kā nodomāt - tā nu galīgi traka kleitā vien. Traka esmu, bet tas jau citus neskar. Tā ka - Balta nāca tautumeita, Kā ar sniegu apsniegusi. Balta esmu. Tajā tautasdziesmā kas seko par tikumu. Ar to man arī visādi bijis. Bet kas bijis, izbijis.

Šodien gan mani, laimi, cer noķert daudzi.Par laimi runā tik daudz. Meklē kaut kādus paskaidrojumus folklorā, filosofijā, piemin pat Nīči. Lai runā. Lai meklē. Es tāpat vien nevienam rokās nekritīšu. Laimi iegūt nemaz nav tik viegli (ne jau seksuāli, tas prieks lai tiek tiem, kas koncentrējas uz parunāšanu dažādu neta portālu komentos, lai viņi seksuāli arī turpmāk runā vien). Lai laimi dabūtu un varētu ik mirkli teikt - esmu laimīgs, kaut kas jādara, sūri, grūti jāstrādā, lai pēc tam varētu būt patiesi laimīgs. Es to zinu, ne velti esmu laime.

Zinu arī to, ka vairums cilvēku ir nelaimīgi, viņi mani nav dabūjuši. Nelaimīgam būt ir daudz vienkāršāk - nekas, pilnīgi nekas nav jādara. Atliek vien pie sevis vai pat citiem nogausties - esmu nelaimīgs. Vai - redzot mani baltā kleitā, noteikt - tā nu gan traka.

Laimīgi grib būt visi. Tikai - pretruna pretrunas galā. Cer, ka tā laime nokritīs no gaisa. Man nav, no kurienes nokrist, es tepat vien esmu, bet - visi mani nevar dabūt.

Nevar, negrib, nemāk? Ja nemāk, tad tas ir visvienkāršākais - jāiemācās. Bet vabūt nemaz negrib mācīties?