"Pieslapināju zem krēsla. Garlaicīgi.
Atcerējos savu trauksmaino jaunību, kad mani pieķēra virtuvē pie kondensētā piena bundžas! Paspēju iebāzt ķepu bundžā līdz pašam elkonim un uz trijām paspruku zem dīvāna. Viņi staigā apkārt dīvānam un bļaustās, bet es tikai smīkņāju un laizu kondensēto pienu no ķepas. Idille! Ar šo jaunības epizodi es īpaši lepojos.
Šodien man ir uznācis slinkums. Slapināt slinkums, ēst slinkums - uz visu slinkums. Ielīdu skapī un klusītēm snauduļoju. Tikai viņi tādi tramīgi - staigā pa istabām un atskatās. Gaida, ko es tādu būšu viņiem sagatavojis. He!
Šķīvji gan viņiem pretīgi! Mēģināju apēst gaļas gabalu no viņa zupas šķīvja. Gan tā, gan šitā mēģināju iekosties - nekā! Nebūtu ar ķepu izvilcis laukā, vispār bešā būtu palicis! Toties pieslapināju zem krēsla. Forši!
No rīta izveicu mājas inspekciju. Apmaldījos segas pārvalkā. Knapi laukā tiku! Pienes pilnu māju ar visādiem mēsliem, bet pēc tam jācieš. Kalu atriebības plānu...
Izkalu! Īstenoju. Apēdu kaut kādu dranķi, kas uz galda mētājās, laikam ievārījumu. Izpūtu to visu laukā uz dīvāna. Sēžu, gaidu, kas būs.
Uh! Bija jautri! Spiedza viņa nudien skaļi. Pat līdz ultraskaņai tika. Bet vakarā tāpat ēst iedeva.
Pieslapināju zem krēsla. Garlaicīgi. Nezinu, ko lai tādu izdomā. Vakar viņš kaut ko pa vannas istabu rosījās. Jāapskatās, vai nav kas interesants parādījies.
Šodien bija jautri. No vannas apakšas kaut kāda kaste bija izņemta, tā, ka tur varēja kārtīgi ielīst un visu izpētīt. Nekā interesanta. Vismaz, kamēr viņa neatnāca, nepielaida ūdeni un nesāka mazgāties. Tad es ka sāku kliegt! Tad viņa ka sāka kliegt un plika un slapja no vannas istabas izskrēja! Tad viņš ar kaut kādiem daiktiem atskrēja: "Nebļauj, kaķīt! Nebļauj! Tūlīt mēs tev palīdzēsim. Atbrīvosim tevi." Pagaidīju, kamēr viņš kaut ko salauza un sāka lamāties, tad pats izlīdu no vannas apakšas, noglaudos viņam gar kāju un paspruku aiz skapja. Viņi kliedza un draudēja ar mani izrēķināties līdz pat vēlai naktij. Bet ēst tomēr iedeva.
Šorīt viņš mani nokaitināja. Virtuvē ēst prasīju, bet viņš man saka: "Tev vēl tur ir šķīvītī!" Kas man tur ir? Tās pāris Whiskas karotes?! Smieklīgi! Tas man tā - visādiem gadījumiem. Pašiem taču arī cepumi uz galda stāv. Vārdu sakot, nelikos mierā, kamēr viņš man uz šķīvīša visu bundžas saturu neuzlika. Teica: "Rij, behemot! Kaut tu aizrītos! Tikai apklusti!" Riju arī. Visu apēdu un vēl demonstratīvi šķīvi nolaizīju!
Guļu skapī, tusnīju. Nekad vairs neēdīšu. Viņš man šito vēl pieminēs! Kad atlabšu.
Viss notiek pēc plāna. Jau izlūdzos trešo piena porciju. Uz šmuckasti neeju, ciešos. Gaidu, kamēr viņi aizies gulēt. Aizgāja. Pēdējā brīdī iespruku koridorā - jau acis sprāga no pieres laukā. Kā es laidu uz viņa kurpēm!!! Viss koridors pludoja! Šonakt pagulēšu zem skapja, drošāk. Gaidu rītu.
Tas nav godīgi!!! No rīta mani pamodināja viņu smiešanās: "Tad nu gan mūsu runcis pažarnieku tēlojis! Vai tu aizmirsi virtuves durvis atstāt uz nakti vaļā? Beidzot man būs iemesls nopirkt jaunas kurpes. Vecās jau sen gribēju mest laukā..."
Tā mani pazemot! Kaķim nav dzīves šādā mājā!
Pieslapināju zem krēsla. Garlaicīgi. Kaut kas jāizdomā...