Uzbūvē sapni, pārdod skaistumu, kad smaidi. Tik daudz zināt tik daudz just, pasaules skaistums mīt katras zilbes galā. Dzert, izslāpušās lūpas sauc sajūtot Sahāras tuvumu, apnicīgās mušas neļauj mierīgi pamest šo sasodīto tuksnesi. Man domāt ka arī tad kad mirs pēdējais cilvēks arī ap viņu riņķos caurspīdīgo spārnu īpašnieces. Smaids, visums sastāv no tā, mīlestība ir tikai zibens zibsnis. Tu skaties kā smiltis nosedz kāju pirkstus, kā tevī iezogas vientulība, lielā tuksneša klusā vientulība. Kā tu šeit nokļuvi, jautāju, kāpēc seko man pa pēdām, celies piecelies esi cilvēks vārda īstajā nozīmē.