«Pāragri no dzīves šķīries vairākkārtējs Latvijas čempions dambretē, žēlsirdības kustības «Letija» priekšsēdis Ēriks Kārkliņš (1941. 05. 11 – 1999. 04.02.). Izvadīšana no Lāčupes kapu kapličas 6. februārī…»Šo ziņu izlasīju dienu pēc bērēm...
       Ēriks bija cilvēks, kas uz dzīvi skatījās ar sirds acīm un savā dvēselē nesa dziļu sāpi. Viņa dibinātā žēlsirdības kustība «Letija» bija līdzeklis un veids, kādā labestīgais vīrs centās izpirkt savu vainu.
       Mēs reiz ilgi runājām par to un es solīju uzrakstīt, jo Ē. Kārkliņa «kļūšana» par čekas aģentu ir ļoti pamācoša.
       – Uzraksti gan, Čirča,– viņš teica. – Cik vēl tādu aģentu nav...– Un viņa brūnajās acīs bija stūrī iedzīta suņa izmisušais skatiens.
       Bija laiks, kad Ēriks pelnījās ar fotografēšanu, mājās ierīkotajā laboratorijā veicot privātus pasūtījumus. Paziņu (tāpat kā interešu) loks viņam bija plašs un daudzveidīgs. Kādudien ieradies labs paziņa un lūdzis izgatavot kopijas filmiņai. Zinādams, ka atnācējs ir tas, ko lamā par nacionālistu, Ēriks teicis:
       – Tikai tad, ja vienu varu paturēt sev.
       – Norunāts! Jo vairāk cilvēku, kam tas nonāk rokās, jo labāk! – atnācējs nosmējās. Tie bija «Gaismas akcijas» materiāli…
       Atnācējs ar filmiņu un kopijām aizgāja, Ēriks ērti iekārtojās pie televizora, pēkšņi sieva sauc:
       – Ērik, pie tevis atnākuši! Aicini iekšā!
       – Atnācēji bija sveši. Izvilkuši apliecības.
       – Drošības komiteja. Vai pie jums bija M. G.? – «Interesanti, pats uzsūtījis vai izsekots? Noliegt?... Apstiprināt?... Tikai novērst kratīšanu... Ja atradīs uz ĒRAS kopētos SAMIZDAT izdevumus, L. būs sūdi... Viņai divi bērni..» sekundes desmitdaļā izvirmoja cauri smadzenēm domas.
       – Čirča, tu taču atceries: katrs kopētājs bija uzskaitē. Noskaidrot, kas kur tos kopējis, viņiem nebija grūtāk kā divus pirkstus apčurāt!..– Un atkal vajāta dzīvnieka izteiksme acīs...
       – Zinu, Ērik, zinu. VEFā mani nepieņēma par kopētāju tāpēc, ka tēvs «ciemojies pie baltajiem lāčiem». Nebiju uzticama.
       – Nu re, tātad saproti mani. Es apstiprināju MG. apciemojumu. Viņi pieprasīja atdot sakopēto. Atkal uzzibsnīja: «Kā viņi zina, ka paturēju kopiju? Vai nu ķer uz dullo, vai arī... Vai nav viens pīpis: galvenais, lai tikai negriež māju otrādi.» Atdevu. Māju nekratīja. Aizveda mani uz stūramāju. Pa ceļam spēlēju večiem uz jūtām: sak, netaisiet man sūdus, neesmu nekāds nacionālists, man ir paziņas starp jūsējiem (nosaucu veča vārdu, ar ko kopā bijām šņabi dzēruši) nebojājiet man dzīvi, pēc dažām nedēļām jābrauc uz mačiem uz Bulgāriju... Stūramājā mani ieveda stūra istabā... Vai Tu, Čirča, zini to istabu?
       – Stūra māju zinu, bet, ka ir vēl arī īpaša stūra istaba,...
       – Ir, ir... bet par to citreiz. Cik tur sabiju, nezinu, pulksteņa nebija. Tad mani aizveda uz kabinetu. «Mēs noskaidrojām. Petrovičs tevi tiešām zina, saka: tu esot foršs čalis... Tad nu tā, mēs neko nepasāksim, bet tev jāparakstās, ka pēc M. G. aiziešanas pats mums piezvanīji un aicināji atbraukt pēc kopijām…»
       Čirča, es parakstīju... Vai tu tagad mani nicini?
       – Nē, Ērickiņ, tu taču viņus neatsauci. Tu negribēji iepīt nepatikšanās to kopētāju, divu bērnu māti...
       – Bet vai tu saproti, kā viņi darbojas? Es visu laiku jūtos kā uz āķa uzmaukts tārps. Visu laiku gaidu, kad tas nāks gaismā... Uzraksti gan, Čirča, uzraksti... Cik vēl nav tādu, uz āķa uzmauktu tārpu...
       – Vai viņi tev vēlāk lika kaut ko darīt? Tu saņēmi kādu uzdevumu?
       – Nē. Viņi tikai nesa attīstīt un kopēt safotografēto. Baigie čomi bija…Ak, tā – kad Rožkalnu tiesāja, lika aiziet paklausīties tiesas sēdi…
       – Tikai paklausīties? Un viss?!
       – Pēc tam atnākuši jautāja, kāds bijis iespaids… «Sūdīgs,» teicu, «sūdīga valsts, ja tās drošību spēj apdraudēt tādi puišeļi…»
       – Piedod, Ērik, ka apsolīto daru tikai pēc Tavas aiziešanas labākā pasaulē. Šķita, ka vēl laika gana...

       Čirča
       P. S. Varbūt tie, kas līdzīgi Ērikam dzīvo, ik brīdi sirdij saraujoties «atmaskojuma» priekšnojautās, sapratīs, ka viņu bailes ir izdevīgas tikai un vienīgi mūsu zemiskajiem dižvīriem, jo dod viņiem iespēju manipulēt.
       Lai paši izņem «Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā» dokumentus un kopijas un atsūta ar saviem komentāriem «Latvietim Latvijā», tādējādi izsitot no rokām ieročus tiem, kas vēlētos ar viņiem manipulēt, un atgūstot dvēseles brīvību.

Čirča, arī Anna Marija Circene

Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/08_marts/lapa2.htm

Čekas maisu saturs publiskots netiek vēljoprojām. Varbūt tādēļ, lai varētu manipulēt ar tajā esošajiem cilvēkiem turot tos kompromata pavadā? Tādā gadījumā vecās čekas ietekme ir milzīga vēljoprojām...