Aizgājušais gads bijis tik bagāts notikumiem, ka uz to fona nepamanīta (varbūt jau pierasta?) ir gados jaunu un pajaunu skolotāju aiziešana no skolas. Skaidrojums, ka tas notiek vienīgi zemā atalgojuma dēļ, ir tikai daļēji pareizs. Gandrīz netiek pieminēts, ka pazemojums ir dienišķais pavalgs uz skolotāju plānā maizes rieciena.
       Šobrīd izveidojusies situācija, ka skolēns var nepildīt pedagoga norādījumus, rupji apvainot gan skolotāju, gan jebkuru citu pieaugušo. Topošajai bezkompleksu personībai gandrīz vienmēr būs taisnība, turpretī retrogrāds un «padomju produkts» – skolotājs ir vainīgs jau tad, kad vēl nekur nav vainīgs. Ja viņam ir drosme uz īpaši zemisku izlēcienu atbilstīgi reaģēt, jārēķinās vismaz ar stingro rājienu.
       07.12.98. «NRA» aprakstītā konfliktsituācija Rugāju skolā nav nekāds retums, vienīgi ne visur pretstāve izpaužas tik krasi. Pat šādos gadījumos atrodas cilvēki, kas domā, ka «bērni te vainojami vismazāk». Komentāri lieki.
       Gaidāmā skolotāju atestācija dos iespēju ne vienai vien ieinteresētai personai nokārtot visus vecos rēķinus. Kritērijus – «pedagoģiskā saskarsme,» «pedagoģiskā aktivitāte», «mācību satura apguvei labvēlīgas vides veidošana», «darbība pedagogu kolektīvā», «sadarbība ar skolēnu vecākiem» – iespējams tulkot un piemērot pēc vajadzības. Tas nav nereāli, jo vecāku un pašvaldību pārstāvji būs pilntiesīgi atestācijas komisijas locekļi, kaut arī viņiem nebūtu nekādu diplomu, jo šāda noteikuma «Latvijas vispārizglītojošo skolu pedagogu atestācijas nolikumā» nav (sk. I un K 11.12.97.) un prasības tiek izvirzītas vienīgi skolotājiem. Negribot jāatceras, ka padomju varas rītausmā inteliģence bija naidīgā šķira, ko vajadzēja apspiest. Direktoru pārziņā esošā piemaksu sadale, kas dod vadībai iespēju kaut ar pāris latiem mēnesī ierādīt katram īsto vietu, lieliski iederas vispārējā kontekstā.
       Jebkura diskusija par jautājumiem, kas skar skolas dzīvi, parasti novirzās gultnē: «Ministrijas speciālistam vienmēr taisnība!» Pirms dažiem gadiem izraisījusies domu apmaiņa par 5 un 10 ballu vērtēšanas sistēmu beidzās tieši tā. Reti kādu interesē skolotāju domas jautājumos, kas attiecas uz viņu darbu un kuros pedagogi neorientējas sliktāk par ministrijas darbiniekiem.
       Šādos apstākļos no skolas aiziet tie, kas vēl saglabājuši savu pašcieņu. Viņu vietā ierodas cilvēki, kuri lieliski iejutušies jaunajos apstākļos, ātri atrod kopēju valodu ar klases neformālo līderi (parasti ietekmīgu un situētu vecāku atvasi), labprāt «pakāpjas» uz tiem kolēģiem, no kuru attieksmes nav jābaidās, un trūcīgu ģimeņu bērniem. Skolēni, to redzot, izdara tālejošus secinājumus: atzītas tiek vienīgi stiprākā tiesības, ņirgāšanās par vājāko ir tikai humors, aizstāvēt cietušo ir sliktais tonis.
       Skolas gadi reiz paiet, un dzīvē ienāk atraisītas bezkompleksu personības, kas apliecina sevi, sagādājot ciešanas līdzcilvēkiem. Armija – tieši tāpat kā PSRS laikā – ir īstā vieta «vīru spēlēm brīvā dabā», un, ja tās beidzas traģiski, armijas mežonīgos tikumus nosoda ikviens, kas vēlas iegūt lētu popularitāti. Nesadzirdēti paliek NBS un ZS komandieru vārdi, ka, armijā un zemessardzē bieži vien ierodas nedisciplinēti, bezatbildīgi cilvēki, kas neprot uzvesties ne pie galda, ne sabiedrībā. Naivi cerēt, ka gadu gaitā ieaudzināto, izdosies izskaust dažos mēnešos, tāpat kā uz mistisko atklāsmi, pēc kuras cilvēks pēkšņi mainās līdz nepazīšanai. Acīmredzot pilsoniskas sabiedrības locekļi neveidojas nedz nūjas disciplīnas, nedz visatļautības gaisotnē. Jebkurš mēģinājums cilvēciskot vidi, kurā galvenais ir panākumi – jebkādi un nešķirojot līdzekļus – labākajā gadījumā ir tikai bezcerīga cīņa ar sekām.

Māra Saturiņa
1999.g.
Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/09_aprilis/lapa4.htm