Lakstīgalas pogo ( dažiem parasti vienkārši – pogā) uz nebēdu. Kā aptrakušas, kā katru gadu. Vispārējās cilvēku aizņemtības laikā tikai retajam ir brīvs nakts brīdis ( lakstīgalas jau pa dienu nepogā), lai ieklausītos putnu balsīs un paļautos to vilinājumam uz nerātnībām. Nakts stundas jāvelta miegam, lai dienā varētu kārtīgi strādāt un apspriest dažādas svarīgas lietas – politiķu izdarības, prostitūtu ikdienu, biežo autoavāriju skaitu, homoseksuālistu prasības. Nav gan dzirdēts, ka kāds veltītu veselu dienu draudzības apspriešanai. Tā ir it kā pati no sevis, par to ir sacerētas daudzas vārsmas un zināmi teicieni no folkloras. Bet lakstīgalas pogo. To dziedāšana gan vairāk saistās ar citām divu cilvēku attiecībām. Ne ar draudzību.

Vienmēr un uz visu dusmīgie varētu teikt arī tā – žēl, ka lakstīgalu pogošana nesaistās ar kaut ko tādu – kaut tevi dzeguze aizkūkotu, varēsi dzīvot bada maizē. Taču lakstīgala varētu ko piepogot. Ne jau prātu, tas ir vai nav, pogošana tur nepalīdzēs. Draudzību gan varētu piepogot, tad visi, arī tie, kuri neko nedara šajā jomā, varētu lepoties ar daudz draugiem, īstiem draugiem, nevis, kā dažkārt pieņemts – par katru mazliet tuvāku paziņu teikt – tas ir mans draugs.

Daudz draugu nenozīmētu, ka mūžīgi ir “pilna bļoda”, jo arī tas ir zināms jau no folkloras, ka pie pilnas bļodas draugu daudz vai, kad glāze pilna, tad draugu diezgan. Ir tādi teicieni. Visiem jākļūst dienu no dienas labākiem, lai nevienam no mums nenāktos dzirdēt vārdus “uzticīgs draugs ir reta manta pasaulē”. Diemžēl daudzi no mūsu sabiedrības locekļiem ir gatavi kritizēt citus, sevi nemaz nepavērojot. Tas attiecas arī uz draugiem. Ir tādi, kas ļoti pārdzīvo, ka viņam maz draugu – citi vainīgi, jo negrib ar mani draudzēties. Ir tādi, kas apmierinās ar vienu īstu draugu vai iztiek vispār bez, un nemaz neuztraucas, ka tam otram pārāk maz draugu.

Es jau arī klusībā gribētu, lai tā lakstīgala piepogo draugus. Tikai tagad būšu uzmanīgāka, jo zinu, kā ir, kad laime atstāj, tad atstāj arī draugi. Mani draugi šodien ir manis pašas sirds, dvēsele, smiekli, arī klusībā noraudātas asaras, mīlestība un beigu beigās – mana dzīve.

Visiem citiem, kuri vēlas daudz draugu un, ja ne viņi paši tos iegūs, gan jau kādu pavasari kāda lakstīgala piepogos, ieteiktu būt uzmanīgiem, vērot savus draugus un klusībā padomāt – cik tad tas draugs drīkst par tevi zināt, lai vēlāk nenodarītu pāri.

To, ka ir īstas draudzības, neapšaubu, tikai atkal – vajag uzmanīties. Lai draudzības vārdā netiktu sagrauta paša dzīve un sapņi.

Nakts tumsā tik daudz lakstīgalu pogo, ka ne saskaitīt. Te pēkšņi visu dziesma pieklust un skan tikai viena dobja putna balss. Laikam lietus visas izdzenāja, paslēpās kur nu kurā. Bet tā viena palikusi, neslēpjas. Dzied. Vai ar īstiem draugiem nav līdzīgi? Kāds sīkums, nejaušs atgadījums spēj visus izdzenāt, bet tas pats uzticamākais, lielākais, pat varenākais, paliek?

Lakstīgalas pogo uz nebēdu, aizgūtnēm. Kā katru gadu. Un katru gadu ir viena, kura nepārstāj pogot arī tad, kad citas pārtraukušas. Vajag tikai ieklausīties.